Landladyline's Blog

Iespējams, drīz kādam Latvijas iedzīvotājam 8. marts saistīsies nevis ar nostalģiju pēc vecajiem labajiem laikiem, bet gan vienkārši ar dažāda līmeņa diskusijām – vajag mums 8. martu vai nevajag?

Iespējams, drīz kādam Latvijas iedzīvotājam 8. marts saistīsies nevis ar nostalģiju pēc vecajiem labajiem laikiem, kur sieviešu solidaritātes ideja kalendārā bija iezīmēta ar sarkanu skaitli, bet gan vienkārši ar dažāda līmeņa diskusijām – vajag mums 8. martu vai nevajag? Kamēr domātāji domā, Mēs atrada dažus iemeslus, kāpēc šo dienu no kalendāra svītrot ārā nevajadzētu, jo ne jau tikai sievietes šajā dienā ir solidarizējušās prasībā pēc tulpju grēdām un uzmanības. Vēstures stāsti piedāvā gana daudz ievērības cienīgu notikumu, kas saistās ar 8. martu, – kāds svin Mātes dienu, cits mēģina atteikties no smēķēšanas, bet vēl kāds piemin revolūciju.

Sākumā – tomēr sievietes

Lai gan 8. marta ideja ir sieviešu emancipācijas produkts strādnieku kustības laikmetā, paveroties senākos kalendāros, uzzinām, ka 1702. gadā pēc Anglijas karaļa Viljama III nāves troni pārņem karaliene Anna Stjuarte, kas pēc 1707. gadā veiktās Anglijas un Skotijas apvienošanas kļūst par pirmo karalieni, kas vadīja Lielbritāniju.
Gana simbolisks bija varas pārņemšanas veids – feministes savu pašapziņu var spēcināt ar apziņu, ka nelaiķis Viljams patiešām krita. Tiesa, ne no troņa, bet gan no zirga, un vēlāk no gūtajām traumām nomira. Tātad sieviešu kustības entuziasti mierīgi var pārcelt 8. marta vēstures saknes dažus gadsimtus senāk. Oficiāli Starptautiskā sieviešu diena tiek svinēta kopš 1911. gada.

Taču, šķiet, viens no jaunākajiem iemesliem 8. marta svinēšanai ir tāds, ka Kanādas pilsētā Otavā 8. marts ir dziedātājas Elenisas Morisetes diena. Tiesa, viņa pati no šīs dienas ir atteikusies, par iemeslu minot, ka šis datums ir jau aizņemts. Tomēr daudzi mūziķes fani par to īpaši nesatraucas un ar vairākām izsaukuma zīmēm kalendārā atzīmē šo datumu.

Savukārt Albānijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā, Slovēnijā, Maķedonijā, Bulgārijā un Rumānijā 8. martā svin Mātes dienu.

Marta revolūcija

1917. gadā Krievija pārdzīvoja divas revolūcijas – februārī un oktobrī, kas, pārejot uz jauno stilu, tikpat labi varētu tikt nodēvētas par marta un novembra revolūcijām. Neieslīgstot vēsturiskās apcerēs par Padomju Krievijas tapšanas līkločotajiem ceļiem, jāatzīmē 23 notikumi, kas, pēc jaunā stila rēķinot, iekrīt akurāt 8. martā. Pēterpilī bija sākušās grūtības ar pārtiku, un bada dēļ tur izcēlās nemieri, kuru atskaņas līdz ar citiem revolūcijas laika notikumiem lasāmas arī aizokeāna avīzē New York Times.

Tās dienas laikraksts, atsaucoties uz savu korespondentu, ziņo, ka ļaudis, nesaņēmuši pārtiku, sadumpojušies un izgājuši ielās, izlaupot maiznīcas un atņemot pārtiku tiem, kam tā vēl bijusi. «Petrogradā ir daudz kazaku un jātnieku policijas patruļu. Lielākā daļa pūļa, tajā skaitā sievietes un bērni, bija izgājuši ārā, lai skatītos, kā citi ļaudis meklē nepatikšanas,» par 1917. gada 8. marta (23. februāra) notikumiem raksta New York Times. «Kopējā atmosfēra ir līdzīga kā brīvdienās, bet ar jaušamu pērkona tuvošanos.» Pērkons tuvojas, un februāra revolūcija ir sākusies.

Par vēl kādu revolūciju nu jau Padomju Savienība pasauli informēja 1950. gada 8. martā, paziņojot, ka tās rīcībā ir atombumba, savukārt 1983. gada 8. martā ASV prezidents Padomju Savienību nodēvē par ļaunuma impēriju. Padomju Savienība ir sabrukusi, taču Lielā komunikatora apzīmējums joprojām ir dzīvs, un tādā vīzē, spriežot pēc Latvijas Transatlantiskās organizācijas gatavotajām sarkanajām skrejlapiņām, tagad ir modīgi dēvēt Baltkrieviju.

Viena no neskaitāmajām revolūcijām 8. martā notikusi arī Sīrijā. Par Sīrijas dumpjiem un daudzām šāda veida starpnacionālām politiskām attiecībām ir garš stāsts, tomēr 1963. gada 8. marta apvērsums, kuru vadīja partija Baath (tā pati, pie kuras piederēja arī bijušais Irākas līderis Sadāms Huseins un kura pirms dažiem mēnešiem bija vadījusi apvērsumu arī Irākā), noslēdza zināmu Sīrijas vēstures posmu, un tāpēc 8. marts te ik gadu tiek atzīmēts kā revolūcijas gadadiena.

Sākam jaunu dzīvi?

Lai norādītu, ka 8. marts varētu attiekties uz plašiem ļaužu slāņiem, Britu karaliskā farmaceitu savienība 8. martu pasludinājusi par nesmēķēšanas dienu. Šajā dienā britu ārsti aicina doties pie aptiekāra, lai aprunātos par iespējamiem ceļiem, kā tikt vaļā no smēķēšanas. Tā kā daudzviet vai nu stājušies spēkā, vai jau darbojas pretsmēķēšanas likumi – piemēram, Lielbritānijā tāds stāsies spēkā 2007. gada vasarā –, pašlaik ir īstais laiks, lai meklētu palīdzību, teikts Farmaceitu savienības izplatītajā paziņojumā. Tiesa, paziņojuma tālākais teksts diez vai iedrošinās daudzus gaidāmā grūtā ceļa gājējus: «Smēķēšanas atmešanai nepieciešama plānošana, iedrošināšana, atbalsts, motivācija, un aptiekāri šajā procesā var palīdzēt.»

Ja kādam ienāk prātā vilkt paralēles ar Mihaila Bulgakova stāstu Morfijs, kurā varonis tik ilgi domāja par atradināšanos, līdz saprata, ka tas nemaz nav nepieciešams, – farmaceiti sniedz nelielu statistisku mierinājumu. Piedāvātajos datos teikts, ka 70 procentu britu smēķētāju zina, ka pastāv tāda nesmēķēšanas diena, savukārt 30 procentu dara kaut ko nesmēķēšanas plāna labad. Jebkurā gadījumā – alternatīvā 8. marta svinētāji var ielūkoties interneta lapā www.nosmokingday.org.uk un, iespējams, mēģināt šo tradīciju paplašināt ne tikai aiz britu salu robežām.

Citi svarīgi datumi

Ja esat sadomājuši pilnvērtīgi atzīmēt 8. martu, nedrīkst aizmirst arī citus svarīgus notikumus. Tā, piemēram, 1618. gadā Johaness Keplers atklāja Trešo planētu kustības likumu, proti, ka laiks, reizināts kvadrātā, ko planēta pavada, veicot pilnu ceļu pa orbītu, ir tieši proporcionāls orbītas garākajam rādiusam, kas reizināts kubā. Tiesa gan, pētnieks drīz no sava novērojuma vēlējās atteikties, jo sākotnējos aprēķinos bija iezagusies kļūda, taču tā paša gada 15. maijā viņš savus sākotnējos novērojumus apstiprināja.

1999. gada 8. martā ASV Augstākā tiesa, noraidot apelācijas prasību, atbalstīja Timotija Makveja sodīšanu par ASV valdības ēku spridzināšanu Oklahomā 1995. gada 19. aprīlī, nogalinot 168 upurus. 2001. gada 11. jūnijā T. Makvejam veica nāvējošu injekciju, un T. Makveja nāvesstundas pēdējās minūtes kabeļtelevīzijas kanālā vēroja terora aktā bojāgājušo tuvinieki. Kā vēsta BBC, T. Makveja pēdējo vārdu vietā atstāja dzejoli, kurā ir šādas rindas: «Esmu sava likteņa saimnieks. Esmu savas dvēseles kapteinis.«

Savukārt 1965. gada 8. martā ASV Vjetnamas dienvidos izsēdināja 3500 jūras kājnieku – pirmās ASV karaspēka daļas, kas ieradās Vjetnamā, un asiņainie kara gadi ilgi nav jāgaida. Bet 2004. gada 8. martā Irākas valdības padome parakstīja Irākas konstitūciju.

Laikā, kad mēs aktīvi savu auditoriju baidām ar kārtējiem putnu gripas atklāšanas vai saslimšanas gadījumiem, ir gluži vietā atgādināt, ka oficiāli 1918. gada 8. martā reģistrēts pirmais spāņu gripas upuris, kas pēc uzbūves bija līdzīgs putnu gripas vīrusam H5N1. Putnu gripas pandēmijas iespējamie mērogi tiek salīdzināti ar spāņu gripas upuru skaitu, un toreiz gripas epidēmijas laikā no 1918. līdz 1919. gadam mira no 50 līdz 100 miljoniem cilvēku visā pasaulē.

Secinājums? Ja tevi, dārgo lasītāj, nespēj aizkustināt sarkano tulpju un sieviešu solidaritātes diena, atceries – ir daudz citu zināmu, aizmirstu un noklusētu notikumu ne tikai šajā, bet arī turpmākajās dienās, ko pieminēt, atcerēties, zināt un svinēt. Izvēles brīvība.

Jānis Buholcs, “Neatkarīgā”
Trešdiena, 8. marts (2006) 00:02

8.marta vēsture

1857. gada 8. martā Ņujorkā uz manifestāciju sapulcējās šūšanas un apavu fabriku darbinieces. Viņas pieprasīja 10 stundu darbadienu, gaišas un sausas darba vietas un darba algu, kas būtu vienlīdzīga ar to, ko saņem vīrieši.

Tolaik sievietes strādāja 16 stundas diennaktī un par to saņēma grašus. Daudzos ASV uzņēmumos radās arodbiedrību organizācijas. 1857. gada 8. martā izveidojās vēl viena arodbiedrība – pirmo reizi par tās locekļiem kļuva sievietes. Šajā dienā Ņojorkā simtiem sieviešu piedalījās demonstrācijās, pieprasot savas tiesības.
1910. gadā Starptautiskajā sieviešu konferencē Kopenhāgenā Klāra Cetkina izteica piedāvājumu svinēt Starptautisko sieviešu dienu 8. martā, kas izskanēja kā aicinājums visām pasaules sievietēm iesaistīties cīņā par līdztiesību.
Atsaucoties uz šo aicinājumu, daudzu valstu sievietes iesaistījās cīņā pret nabadzību, par tiesībām strādāt, par mieru. 1911. gadā šie svētki pirmo reizi tika svinēti 19. martā Austrijā, Dānijā, Vācijā un Šveicē. Tad vairāk kā miljons vīriešu un sieviešu piedalījās manifestācijās. Sievietes mēģināja panākt tiesības vēlēt un ieņemt vadošos amatus.
Vēlāk to svinēja 1912. gada 12. maijā. Krievijā pirmo reizi Starptautisko sieviešu dienu atzīmēja 1913. gadā Pēterburgā. 1913. gada 2.martā Poltovas ielā sapulcējās pusotrs tūkstotis cilvēku, jo pilsētas dome atbalstīja sieviešu jautājumu izskatīšanu. Šajā tikšanās reizē tika apspriesti tādi jautājumi, kā sieviešu balsstiesības, valsts nodrošinājums māmiņām, dzīves dārdzība. Nākamajā gadā daudzās Eiropas valstīs 8. martā vai tuvākajos datumos sievietes organizēja maršu, protestējot pret karu.
1917. gada pēdējā februāra svētdienā Krievijas sievietes izgāja ielās ar lozungu “Maizi un mieru”. Pēc četrām dienām imperators Nikolajs II atkāpās no valsts galvas posteņa; pagaidu valdība garantēja sievietēm tiesības vēlēt. Šī vēsturiskā diena bija 23. februārī pēc Juliāna kalendāra, kas tajā laikā tika lietots Krievijā un 8. martā pēc Gregoriāņu kalendāra.
Starptautiskā sieviešu diena – 8. marts – kļuva par valsts svētkiem pirmajos Padomju varas gados. No 1965. gada tā kļuva par brīvdienu. Pastāvēja arī šīs dienas svētku rituāls. Šajā dienā svinīgu pasākumu ietvaros valsts atskaitījās sabiedrības priekšā par valsts politikas realizāciju attiecībā uz sievietēm. Pakāpeniski Starptautiskā sieviešu diena valstī zaudēja savu politisko nokrāsu.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 8. marts palika Krievijas Federācijas valsts svētku sarakstā. Starptautiskā sieviešu diena tiek svinēta arī citās valstīs: Azerbaidžānā, Gruzijā, Kazahstānā, Kirgīzijā, Moldāvijā, Tadžikistānā, Turkmēnijā, Ukrainā, Baltkrievijā, bet Uzbekistānā to svin kā Mātes dienu; Armēnijā to svin 7. aprīlī kā Mātes un Skaistuma dienu.

Rādās 8.marts ir diezgan saslāņojušos svētku datums. Katram ir dota iespēja izvēlēties, vai šī diena kaut kādā veidā saistāma ar viņu pašu, bet kamēr vēsturnieki strīdās, mēs katrs spējam priecāties par saņemtu un dāvāru pavasara smaidu, vai to pavada vai nepavada ziedu pušķis:)). Tāpēc vēlu Jums visiem pavasarīgus sveicienus un drīzāku strazdu atgriezšanos.:))

Savulaik tās tika uztvertas gandrīz par vienu svētku divām pusītēm, sievišķo un vīrišķo – 8. marts un 23. februāris. Tagad Latvijā katru gadu kāds deputāts kāpj tribīnē aizstāvēt pirmās pusītes tiesības, bet par otro – kādreizējo Vīriešu dienu – neviens vairs pat neieminas.

Protams, galvenais iemesls, kāpēc 23. februāri Latvijā vairs nesvin, ir šo svētku politiskā pagātne, lai gan arī Sieviešu dienai taču savu zīmogu reiz uzlika vācu sociāliste Klāra Cetkina (bet Rozai Luksemburgai ar to nav nekāda sakara). Tomēr 8. marts vēl kaut kā piesedzas ar tulpītēm un citām puķītēm, kamēr 23. februāris ne ar kādu kamuflāžu nevar noslēpt savu militāro izcelsmi no padomju valsts dzimšanas haosa dzīlēm.

1918. gada sākumā jaunā Padomju Krievija bija tikai dažus mēnešus veca, bet Eiropā un arī Krievijas teritorijā pilnā sparā plosījās Pasaules karš un dažādu valstu armijas. Ķeizariskās Vācijas vadoņa Vilhelma II karaspēkam Krievija varēja likt pretī tikai sarkanās gvardes vienības, ko veidoja revolucionārie kareivji un matroži. Padomju valdība saprata, ka šie spēciņi par vājiem, un ķērās pie regulārās armijas organizēšanas – 1918. gada 15. janvārī (28. janvārī pēc jaunā stila) Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins) parakstīja dekrētu par strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas dibināšanu. Dekrētā teikts, ka armija kalpos par padomju varas atbalstu un pamatu visas tautas apbruņošanai nākotnē, lai nodrošinātu tuvojošos sociālistisko revolūciju visā Eiropā. Armija tika veidota no brīvprātīgajiem, solot tiem pilnu pansiju un vēl klāt 50 rubļus mēnesī, turklāt dekrētā bija paredzēts rūpēties arī par topošo kareivju apgādībā esošajiem ģimenes locekļiem – sievām un bērniem –, kam valsts nodrošinās “visu nepieciešamo”.

Divas versijas

29. janvārī (11. februārī) tika izdots līdzīgs dekrēts par strādnieku un zemnieku Sarkanās flotes dibināšanu, bet tas joprojām neizskaidro, kāpēc par svinību datumu turpmākajiem gadiem tika izvēlēts tieši 23. februāris. Dažādos avotos versijas ir pat divas, bet abas saistītas ar vācu armijas uzbrukumiem.

21. februārī ķeizara Vilhelma II karaspēks ieņēma Minsku, tāpēc 22. februārī padomju valdība publicēja uzsaukumu “Sociālistiskā tēvija briesmās!”. Pirmā versija vēsta, ka 23. februārī – nākamajā dienā pēc uzsaukuma publicēšanas – Petrogradā, Maskavā un citās Padomju Krievijas pilsētās sākušies stihiski mītiņi un masveidīga pieteikšanās Sarkanajā armijā, tāpēc arī šo dienu pieņēma par armijas dzimšanas dienu.

Otra versija svētku dienu saista ar pirmajām uzvarām, kuras Sarkanā armija esot izcīnījusi pie Pleskavas un Narvas, tomēr apstiprinājumu šai versijai ir maz. Pirmkārt, šīs kaujas notika vēlāk, 25. februārī un 3. martā, turklāt ar ievērojamu vācu pārsvaru; otrkārt, februāra beigu avīzes Krievijā ne 1918. gadā, ne 1919. gadā neziņoja par kādām ievērojamām Sarkanās armijas uzvarām vai to gadadienām. Ironiski komentētāji skaidro, ka par Sarkanās armijas uzvaru Ļeņins nosaucis vācu armijas neprasmi attīstīt savus panākumus pie Pleskavas un Narvas un ieņemt Petrogradu. Tomēr šo versiju spēkā uztur arī Krievijas Valsts dome, kura 1995. gada 10. februārī ar federālo likumu atņēma 23. februārim Padomju armijas un jūras kara flotes dienas nosaukumu un nodēvēja to par svinamdienu, kurā Sarkanā armija 1918. gadā uzvarējusi ķeizariskās Vācijas karaspēku (ikdienas lietošanai piešķirts vieglāk izrunājams nosaukums – Tēvzemes aizstāvja diena).

23. februāra svinēšana attīstījās pamazām – 1919. gada 23. februārī Petrogradas strādnieku un sarkanarmiešu deputātu padomes sēdē Jakovs Sverdlovs sveica klātesošos armijas gada jubilejā, bet 1922. gada 22. februāra vakarā Sarkanajā laukumā pirmoreiz notika Maskavas garnizona spēku parāde.

Lototrons un ģenerāļi

Mūsdienu Krievijā par šiem vēsturiskajiem smalkumiem vairs reti kurš interesējas, tagad šajā dienā atraisās masoviki-zateiņiki, kuriem paveras milzīgs darbalauks. Jebkurš sevi cienošs krogs piedāvā atlaides vīriešiem, “kareivīgas dāvanas, kauju ar atturību, šaušanu ar acīm un aplausu sprādzienus”, bet īpašā ēdienkartē paredz “izlūka uzkodu Paņemt mēli, zivju uzkodu Jūrnieka prieks, karsto ēdienu Artilērija, uz kauju!” vai arī rekomendē “pabarot dzimtenes aizstāvi ar firmas ēdienu – liellopu gaļu trifeļu mērcē – un pārbaudīt trifeļu brīnumaino iedarbību uz vīrieti”. Īsts pļaujas laiks tas ir veikliem darboņiem, kas tirgojas ar “oriģināliem svētku scenārijiem un idejām neparastai dāvanai”, jo 23. februārī tiek piedāvāts viss – “restorāna izvēle, striptīzs, vakara vadītājs, jahtas īre, tvaikoņa īre, noformējums ar baloniem, estrādes zvaigznes, atrakcijas un batuts, brazīliešu šovs, dresēti dzīvnieki, mikromaģija, lototrona īre, izbraukuma kazino, čigānu folklora un daudz kas cits”…

Tiesa, 23. februārī sarosās arī Krievijas armija – pagājušajā gadā, piemēram, par godu svētkiem tika paaugstināti činā 17 ģenerālleitnanti un viceadmirāļi, 38 ģenerālmajori un kontradmirāļi. Ģenerāļu skaits gan esot palicis nemainīgs – 1400 ģenerāļu uz 1 200 000 vīru lielo armiju.

Kas mums par daļu?

Latvijas teritorijā 23. februāris bija obligātie svētki visos padomju varas gados un pat vēl pirms okupācijas sākuma – jau 1939. gadā tika noslēgts PSRS un Baltijas valstu savstarpējās palīdzības līgums, tāpēc Latvijā ieradās krievu armijas vienības un tām par godu 1940. gada 23. februārī Latviešu biedrības namā tika sarīkots svinīgs akts un mielasts abu valstu augstākajai virsniecībai. Vēsturnieks Heinrihs Strods izpētījis, ka pēc “goda maltītes” PSRS vēstnieks Latvijā Derevjanskis rakstījis uz Maskavu slepenu ziņojumu, sūdzoties, ka kreisera Kirov kapteinis un vēl vairāki krievu virsnieki mielastā “stipri piedzērušies”.

Nevar noliegt, ka viegla alkohola migliņa šos svētkus apvēdījusi vienmēr, varbūt arī tāpēc pat viskreisāk noskaņotie tautas kalpi ļāvuši 23. februārim dieva mierā saplūst ar citiem pelēkajiem datumiem – citādi kalendārā sarkanas būtu jāiezīmē uzreiz divas dienas, jo kāda gan var būt strādāšana nesalāpoties. Un tā nu tikai īstu vīru sapņos paliek vīzija par Vīriešu dienu, kuras rītā vecis pamostas, izstaipās un saka: “Nu tā, vecenīt, man šodien ir svētki – atnes alu, un es atpūšos!”

Vispārējie fakti:

Svētā Valentīna dienu mēdz dēvēt par visu mīlētāju dienu.

To svin 14. februārī, tradicionāli sūtot apsveikuma kartiņas – kā mīlestības vai pieķeršanās apliecinājumu. Apsveikuma kartiņas reizēm dēvē par “Valentīniem”, un tās visbiežāk attēlo sirdis, amorus un citu simboliku, ko mēdz saistīt ar mīlestību. Uzskata, ka Svētais Valentīns ir visu mīlētāju aizbildnis jeb patrons.

Ko vēl mēs zinām par Valentīna dienu?

Katru februāri Svētā Valentīna dienā mīlētāji daudzās valstīs dāvina cits citam saldumus, ziedus un citus mīļus niekus. Kas tad ir šis noslēpumainais svētais, un kāpēc mēs vispār svinam šos svētkus?

Valentīna dienas izcelsmes vēsture, kā arī ziņas par pašu Svēto Valentīnu ir visai neskaidras un neprecīzas, tomēr mēs zinām, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.

Kas īsti ir Svētais Valentīns, un kāpēc viņš saistās ar šo seno, romantisko tradīciju? Šodien katoļu baznīca atzīst vismaz trīs svētos mocekļus, kas pazīstami ar Valentīna vārdu.

Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns bijis Senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II (m. ē. 3. gadsimts) secināja, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kam ir sieva un ģimene, viņš aizliedza jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Tas taču bija milzīgs daudzums potenciālo karotāju! Priesteris Valentīns, kas saprata šā lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanos atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu.

Citas leģendas vēsta, ka Valentīnu sodīja par mēģinājumu sarīkot kristiešu bēgšanu no romiešu cietumiem. Kā zināms, savulaik Romā kristiešus nežēlīgi vajāja un spīdzināja.

Vēl cita leģenda stāsta, ka Valentīns nosūtījis pirmo apsveikumu pats sev. Cietumā ieslodzītajam priesterim esot ļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem: “Tavs Valentīns” – frāzi, kas tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem līdz pat mūsu dienām.

Kaut arī leģendas mēdz uzskatīt par neuzticamām, tās parāda priestera Valentīna simpātisko, varonīgo un – pats galvenais – romantisko tēlu. Tas nebūs pārsteigums, ka viduslaikos, īpaši Anglijā un Francijā, Valentīns kļuva par vienu no populārākajiem svētajiem.

Arī domas par to, kāpēc Valentīna diena jāsvin tieši februārī, dalās – vieni vēsturnieki apgalvo, ka tas saistāms ar priestera Valentīna nāvi aptuveni mūsu ēras 270. gadā, citi apgalvo, ka kristīgā baznīca savulaik nolēmusi šos svētkus pasludināt tieši februārī, tā mēģinot piešķirt kristīgu garu pagāniskajam Lupercalia festivālam.

Senajā Romā februāris bija oficiālais pavasara sākums, un uzskatīja, ka tas ir šķīstīšanās laiks. Mājās veica īpašus rituālus – iztīrīja putekļus, un visās telpās izkaisīja sāli un kviešus.

Lupercalia festivāls sākās februāra idās, 15. februārī. Tie bija auglības un ražības svētki, ko svinēja par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam.

Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa Luperci biedri sapulcējās svētajā alā, kurā, kā vēstīja ticējums, vilcene jeb Lupa bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu. Priesteri vispirms ziedoja kazu, kam bija jānodrošina ražība, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Tad zēni sagrieza upurētās kazas ādu sloksnēs, iemērca tās asinīs un tad viegli pātagoja ar asiņainajām sloksnēm gan sievietes, gan labības laukus. Romiešu sievietes neesot baidījušās no šīs pieskaršanās, jo tā nodrošinājusi lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt par māti. Kā vēsta leģenda, vēlāk svētku laikā visas Romas jaunavas ievietojušas zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā. Tad katrs pilsētas neprecētais vīrs izvilcis no urnas zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Šie nejauši izvēlētie pāri itin bieži arī precējušies.

498. gadā pāvests Gelasijs pasludināja 14. februāri par Svētā Valentīna dienu. Romiešu “pāru loteriju” pasludināja par nekristīgu un aizliedza ar likumu. Vēlāk, viduslaikos, 14. februāri uzskatīja par “Putnu pārošanās dienu”, tā piešķirot Valentīna dienas idejai papildu romantiku.

Vecākais zināmais apsveikums Valentīna dienā eksistē vēl šodien – tā ir romantiska poēma, ko rakstījis Ažēnkoras kaujā gūstā kritušais un Londonas Tauerā ieslodzītais Orleānas hercogs Šarls savai sievai. 1415. gadā rakstītais apsveikums šobrīd ir apskatāms Londonā, Britu muzejā.

Anglijā Valentīna dienu svin kopš 17. gadsimta. 18. gadsimtā vidū šī tradīcija nosūtīt mazas dāvaniņas vai ar roku rakstītas zīmītes strauji izplatījās starp visu kārtu mīlētājiem un draugiem. Gadsimta beigās ar roku rakstītās zīmītes aizstāja iespiestas kartītes – tās kļuva plaši pieejamas, pateicoties drukas tehnoloģiju uzlabojumiem. Turklāt laikmetā, kad tieša jūtu izpausme tika uzskatīta par nepiedienīgu, drukāta kartīte ļāva paust jūtas, nepārkāpjot etiķeti.

Amerikā ar roku rakstītu “Valentīnu” sūtīšana aizsākās 18. gadsimta sākumā. Pirmās rūpnieciski izgatavotās Valentīna dienas kartītes Amerikā sāka tirgot Estere Houlenda 19. gadsimta 40. gadu vidū.

Pēc Amerikas Savienoto Valstu “Apsveikuma kartīšu asociācijas” datiem, katru gadu Valentīna dienā romantiski noskaņoti cilvēki nosūta 1 miljardu apsveikuma kartīšu, kas padara šos svētkus par otrajiem lielākajiem “kartīšu sūtīšanas” svētkiem gadā (Ziemassvētkos nosūta apmēram 2,6 miljardus kartīšu). Aptuveni 85% no kartītēm pērk sievietes.

Līdztekus Amerikas Savienotajām Valstīm šī tradīcija ir plaši izplatīta arī Kanādā, Meksikā, Lielbritānijā, Francijā un Austrālijā. Šie svētki vēl nav ieguvuši “oficiālu statusu” mūsu zemē, bet tas taču nevar kavēt Tevi atcerēties savus mīļos?