Landladyline's Blog

Rakstītās kamanās?
Valters Grīviņš (24.decembris 12:02, 2008)

Ziemas saulgrieži – Ziemassvētki – ir viena no nozīmīgākajām senās gadskārtas svētēm, ko jau izsenis šajā gada vistumšākajā laikā svētījušas ziemeļu puslodes tautas.
Dienas sarūk un sarūk, dabā viss pamirst, ūdeņi pārklājas ar ledu, lauki – ar sniegu, bet pati Saule, kas tikai mazliet paceļas virs apvāršņa, lai tūlīt jau atkal laistos lejup, šķiet, teju, teju pavisam nogrims pirmatnības haosā. Tad pienāk gada visīsākā diena, kurai seko visgarākā nakts. Senči ticēja, ka tas ir laiks, kad tiek austi nākamā gada meti un visa pasaule atdzimst jaunai dzīvei.

Nepieklājīgie svētki

Senākie mums zināmie vēstures avoti, kas vēstī par Ziemassvētku svinēšanu Latvijas teritorijā, saglabājušies no 16. gadsimta. Kāds vācietis, Reinholds Lubenaus, stāsta, ko 1586. gada decembrī pieredzējis pie kuršu ķoniņiem: “Mēs noskatījāmies viņu pagāniskajā māņticībā, jo, tā kā bija Ziemassvētku diena, viņi devās medībās savā svētajā mežā, kurā citādi visu gadu nenogalina nevienu dzīvnieku, nedz arī cērt kādu nūju. Samedītām stirnām, briežiem un zaķiem novilka ādu, gaļu izcepa un novietoja uz gara galda un ap galdu salipināja daudz vaska svecīšu par savu vecāku, senču un bērnu, un radinieku dvēselēm, un pēc tam, stāvēdami un uz priekšu un atpakaļ iedami, ēda un dzēra, un piedāvāja arī mums. Vēlāk atnesa tukšu alus mucu un sita pa to ar divām rungām, un sievas un vīri dejoja ap galdu, tāpat arī bērni; tas ilga visu nakti. Kad nu visi gāja gulēt, viņi lūdza mūs ēst un ņemt arī līdzi, kas tīk; jo viņi atlikušo neēda, bet suņi to aprija; viņi arī neņēma no mums nekādu maksu par apēsto.”

Lubenaus sev svešās tradīcijas apraksta ar nelielu rezignāciju, tomēr saglabādams zināmu cieņu, bet sparīgais pagānu apkarotājs, Kurzemes superintendants Pauls Einhorns pusgadsimtu vēlāk savā 1636. gadā izdotajā grāmatā jau izsakās bez kādas pietātes: “Cik no viņu elka dievību atliekām var saprast, ka viņi bezkaunīgiem dieviem kalpojuši un arī tiem nepieklājīgus un bezkaunīgus svētkus svinējuši. Un mūsu Kristus naktī, kā arī vakaru pirms tam viņiem ir bezkaunīgi svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkšanu un kliegšanu, kad tie no vienas mājas uz otru ar negantu kliegšanu apkārt iet, pie tam viņi Kristus vakaru savā vidū citādi nesauc kā par deju vakaru, jo viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo tad viņi ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā savu prieku parāda.”

Dieva dzimšanas diena

Vienīgais, ko pie Einhorna teiktā būtu vērts piebilst, – ka viņa izteikums par “mūsu Kristus nakti” ir pavisam nevietā. Paši kristieši atzīst, ka tiem nav ne miņas par patieso Jēzus dzimšanas laiku. Sākotnēji, kad kristietība vēl bija tikai viena no jūdu sektām, sava Pestītāja dzimšanas dienu tie atzīmēja pavasara saulgriežos, –
vienlaikus ar citu Tuvos Austrumos populāru Saules dievību atdzimšanas svētkiem. Tikai 4. gadsimta sākumā, kad kristietība kļuva par Romas impērijas oficiālo un vienīgo reliģiju, baznīcas tēvi izlēma, ka visefektīvākais veids, kā varētu mazināt tautā populāro 25. decembrī svinēto Neuzvaramās Saules (Sol Invictus) svētku nozīmi, būtu to aizvietošana ar Kristus dzimšanas dienas svinībām. Ņemot vērā, ka Kristus tobrīd jau bija uzņēmis virkni Ozīrisa, Tammuza, Adonaja un citu Saules dievību atribūtu, daļai toreizējās romiešu pilsētu sabiedrības šīs pārmaiņas droši vien nemaz nešķita tik savādas.

Tāpēc būtiski apzināties, ka latvju dainas, kurās pieminēta “Dieva piedzimšana”, vēstī nevis par Betlēmes kūti vai kādu citu Palestīnas vai Ēģiptes nostūri, bet par Dieva kā debesu gaismas atgriešanos. Niecīgo kristīgās teoloģijas jēdzienu uzslāņojumu Ziemassvētku dainu pūram grāmatā Trejas saules atzīst arī V. Vīķe-Freiberga.

Pamazām, iekarojot jaunas teritorijas, kristietība turpināja uzsūkt daudzus pakļauto tautu kultūru elementus. Viduslaikos vācu zemēs baznīca pārņēma seno ķeltu druīdu un sakšu pagānu tradīciju ziemas saulgriežos izgreznot mūžzaļos kokus un pie tiem dedzināt ugunskurus. Kokus ienesa telpās, bet ugunskuru vietā zaros sasprauda sveces. Lai arī baltvācu muižās un pilsētu dzīvokļos Ziemassvētku eglīte Latvijā ienāca jau 17. gadsimtā, latviešu istabās tā parādījās tikai 19. gadsimta vidū, bet Latgalē un daudzviet Lietuvā vēl vēlāk – 20. gadsimta 30. gados.

Četri brāļi

Ziemassvētki no visām gadskārtu svētēm tika svētīti visilgāk – senāk tās bijušas četras dienas, vēlāk svētku laiks sarucis līdz trim vai pat divām dienām.

Zīmassvātki četri bruoļi, kaļaduo, kaļaduo!
Vīsi četri Dīva dāli, kaļaduo, kaļaduo!
Dūd Dīviņi, man jaunai, kaļaduo, kaļaduo!
Kaut ar vīnu kuozas dzert, kaļaduo!” (LD 54365).

Šī daina ir zīmīga, jo ne vien apstiprina iepriekš teikto, ka Dievs Ziemassvētkos ir indoeiropiešu Mirdzošā debess (arī Augstākais Padoms jeb Dievišķā Gudrība), bet arī norāda uz četrām gadskārtām, kuras veido seno Saules gadu. Četrām svinību dienām senāk bija gan sakrāla, gan praktiska nozīme – nekādus āra darbus tumšajā un aukstajā laikā padarīt nevarēja, turklāt bija nepieciešama atslodze un spēku uzņemšana, lai varētu sagaidīt garāku un gaišāku dienu atgriešanos.

Pirmo Ziemassvētku vakaru daudzviet Latvijā sauca par Bluķa, arī Ķūķa jeb Koča vakaru. Lietuvā, kur bluķi dedzina nākamajā dienā, pirmais svētku vakars pazīstams tikai ar Ķūķa (Kūčia) vārdu.
Bluķa vakaram gatavojās jau laikus. Ne tikai sameklēja labi izkaltušu ozola bluķi, ieteicams ar cauru vidu, bet rotāja māju un gatavoja svētku ēdienus.

Galvenais telpu rotājums Ziemassvētkos bija puzuri (dēvēti arī krīģi, spurguļi un lukturi) – no salmiem, niedrēm un citiem materiāliem darināti pie griestiem piekārti veidojumi. Vienkāršākais puzuru veids ir tā sauktā saulīte –
kartupelis, kurā sasprausti ar olu čaumalām un spīdīgiem papīriņiem rotāti stari. Sarežģītākās konstrukcijas top kā daudzšķautņaini piramidāli režģi, kas atgādina kristālu modeļus.

Puzurus piekāra Ziemassvētkos, bet Metenī sadedzināja, lai nākamo gadu darinātu no jauna. Puzuri gan simbolizēja sakārtotu Visumu, gan enerģētiski attīrīja sētu un tās iemītniekus. Puzuru kustība, tiem griežoties un šūpojoties gaisa plūsmās, saistījās ar dzīvības spēka pieplūdumu. Ja puzuris palika mierā un nekustējās, ticēja, ka kaut kur tuvumā atrodas ragana vai kāds cits nelabais.

Ķūķa vakars

Lai nākamā gada iztikšana būtu gana laba, Bluķa jeb Ķūķa vakara svētku galdā vajadzēja celt bagātīgu ēdienu un dzērienu klāstu. Visiem ēdieniem bija simboliska nozīme. Pats svarīgākais bija ķūķis, ko gatavoja no dažādām labībām, saldumam pievienojot medu. Neiztrūkstoša bija arī dzīva labībiņa (diedzēti graudi), kas kā nepārprotams pārdzimšanas un atjaunotnes simbols parādās vairākās Ziemassvētku dziesmās. Viens no latviešu folklorā biežāk minētajiem Ziemassvētku ēdieniem ir cūkas šņukurs, arī dažās Latvijas teritorijā pierakstītās ķūķa receptēs graudu putrai liek klāt saceptu šķiņķi vai to vāra kopā ar cūkas galvu. Lietuvieši Ķūķa vakarā turpretī ēd tikai graudu, augu un zivju ēdienus, cūkas galvu un citus no mājdzīvnieku gaļas gatavotus ēdienus atstājot nākamās svētku dienas – Kaļadu – cienastam.

Ķūķa mielastā kā galvenais goda viesis tika aicināts Dievs:

Plēsit skolus, kurit guni, kaļaduo, kaļaduo!
Laidit Dīvu ustobāji, kaļaduo, kaļaduo!
Dīvam kuojys nūsolušas, kaļaduo, kaļaduo!
Aiz lūdzeņa klausūtīs, kaļaduo, kaļaduo! (LD 54354).

Vairākos Lietuvas novados pierakstītas ziņas par Ķūķa maizes cepšanu. Vēl 20. gadsimta sākumā Dzūkijā bijusi dzīva tradīcija, kad mājas saimnieks, svētku kārtā ģērbies, ar Ķūķa maizi azotē trīs reizes apgājis apkārt sētai un tad klauvējis pie durvīm. Iekšā palikušie jautājuši: “Kas tur ir?”, bet saimnieks atbildējis: “Dieviņš ar Ķūķi grib tikt iekšā.”

Ziemassvētku maize cepta arī dažās vietās Ziemeļvidzemē. Mīkla bieži iejaukta no pēdējā kūluma rudzu vai karašas miltiem, un kukulis taisīts augsts, kaudzei līdzīgs, lai nākamajā gadā būtu bagāta raža un visa būtu kaudžu kaudzēm.

Nākamie svarīgākie svētku viesi, kā to jau 16. gs. ievēroja raksta sākumā pieminētais vācu ceļotājs, bijuši senču veļi. Latvijā 19. gs. otrajā pusē veļi Ziemassvētkos mieloti vairs tikai vietām, bet Lietuvā tā bijusi neatņemama Ķūķa vakara rituāla daļa. Gadījumā, ja kāds no nama ļaudīm tajā gadā bija miris, arī viņam paredzēja vietu pie galda, tikai šķīvi lika ne kā dzīvajiem, bet apgrieztu uz otru pusi.

Lietuvā Ķūķa mielasts nesākās, kamēr pie debesīm nebija parādījusies vakara zvaigzne (Venera). Saimnieks vai saimes vecākais loceklis tad izgāja ārā un aicināja “uz Ķūķi” dzimtas veļus, vēju, salu un bites.

Ķūķa vakarā un visās citās Ziemassvētku dienās lielu uzmanību pievērsa dažādiem zīlēšanas un nākotnes pareģošanas veidiem. Visvairāk zīlēja par nākamā gada ražu, lopu pieaugumu, meitas centās izzināt, kurai gaidāma tautās iešana un kāds izskatīsies līgavainis.

Izkul manu vedekliņu!

Bluķa vilkšana, šķiet, ir pati skaistākā un varbūt arī viena no senākajām Ziemassvētku rituālajām norisēm. Ne velti Bluķa vakarus dažos novados sāka svinēt jau no Mārtiņiem, kulmināciju sasniedzot saulgriežu naktī. Saime, skandējot Ziemassvētku dziesmas ar piedziedājumu kaladū, bluķi ar virvēm vilka pa saviem laukiem, dārziem, apkārt kūtīm, staļļiem, mājai, lai visbeidzot sētsvidū sadedzinātu. Degošajam bluķim, jautri smejot, lēca pāri, jo ticēja, ka tas tāpat kā Jāņu ugunskurs dod svētību visiem, kas atrodas tā liesmu tuvumā.

Vietās, kur ļaudis vairāk dzīvoja ciemos, jaunieši ar bluķi devās cauri visām tuvējām mājām, gājienu noslēdzot kādās krustcelēs, kur bluķis aizdedzināja iepriekš sagatavotu svētku ugunskuru.
Bluķa vilkšanas senākā nozīme bija piedalīšanās kosmiskajā Saules atgriešanās mistērijā, kad tā, nolaidusies Debesu kalna zemākajā
ielejā, atkal gatavojās uzsākt jaunu kāpienu augšup. Bluķa velšanās atgādināja gan Saules kustību, gan esamības ciklu mūžīgo miju.

Gana lieli Ziemassvētki noslīdēja lejiņā;
Iesim veci, iesim jauni, timbāsim kalniņā.(LD 54348)

Jaunākos laikos priekšplānā izvirzījās doma par bluķi kā visu iepriekšējā gada grūtumu, likstu un slimību savācēju. Sadedzinot bluķi, sadedzināja arī nelaimes.

Līdz ar bluķa vilkšanu neatņemama baltu Ziemassvētku tradīcija ir budēļi, saukti arī par čigāniem, ķekatniekiem, nūjiniekiem, preiļiem un kurciemiem. Latgalē tāpat kā Lietuvā plaši lietots apzīmējums kaļedas vai kaladnieki. Ķekatās (no lietuviešu keketa – pūlis, drūzma) – maskotos gājienos no ciema uz ciemu – gāja no Mārtiņiem līdz Meteņiem, taču pats nozīmīgākais budēļu (no lietuviešu budinti – modināt, sacelt) laiks ir Ziemassvētki. Šodien folkloras grupu rīkotajos Ziemassvētkos tie paši budēļi nereti ir arī bluķa vilcēji. Tomēr senāk bluķi vilka saimes ļaudis, bet budēļos nāca tuvāki un tālāki kaimiņi.

Pazīstamākās budēļu maskas ir dzērve, siena vāls, āzis, vilks, čigāns, dzīvais mironis, nāve. Pēdējā no bērnībā piedzīvotā īpaši iespiedusies atmiņā rakstniekam Jānim Jaunsudrabiņam: “Te arī durvis jau vērās, un es manīju, ka pa tām klusām ielīdz kas briesmīgs. Istabā atskanēja kliedzieni un smiekli. Kā viņi varēja smieties tik šausmīgā brīdī! Man galva bij zem deķa, un es biju cieši apķēries ap mātes roku, bet ausis man bij pārāk plānas, un es visu dzirdēju, kas tika runāts. Nāve, protams, bija klusa, bet citi cilvēki ar viņu gribēja vēl tomēr aprunāties, pirms krita. Es dzirdēju saimnieces balsi: “Mīļā nāvīt, saimnieku tak atstāj dzīvu – ko tad mēs vairs bez mājas galvas darīsim?” Arī saimnieks pats lūdzās.

“Es tev došu jaunāku un mīkstāku vietā,” viņš teica. “Ņem, raug še, Katri.” Katre iespiedzās un bēga. – Nekas nelīdzēja – saimnieks tika nokauts. Es dzirdēju, ka beigās visi noteica: “Redzi, nav vis pielūdzama, kuru viņa iedomājas, to paņem, dzied vai raud.”"

Budēļu maskas simbolizē senču veļus un cilvēkam labvēlīgos dabas garus, kuru ierašanās var gan būt nedaudz biedējoša, taču līdzi nes svētību, auglību un veselību. Par to jo īpaši gādā budēļu tēvainis, kas ar izplaucētu zaru vai pātagu ieper visus mājiniekus. Lielā dienā šim pašam nolūkam kalpo pūpolu saišķis. Pērējs gan ir budēļu vadonis, bet ar viņa roku klātesošajiem pieskārās pati Mīļā Māra:

“Budēlim, tēvainim
smalka pīta pātadziņa;
vairāk zelta, ne sudraba,
mīļas Māras norakstīta.”

Ja mājās nesen ienākusi vedekla, tad to lūdz izpērt atsevišķi. No vedeklas sagaida dzimtas turpinātājus, un par viņas izpēršanu budēļi saņem dāvanas:

“Budēlīti, tēvainīti, izkul manu vedekliņu!
Es tev došu cimdu pāri par vedeklas izkūlumu.” (LD 54347)

Padarījuši darbu istabā, budēļi dodas uz kūti un klēti, visbeidzot izlēkājoties pa druvu un dārzu, lai arī tur viss augtu griezdamies:

“Ķekatā, ļekatā! Iesim kāļu dārziņā,
Lai aug kāļi, kāpostīni apaļām galvīnām,
Apaļām galvīnām, rūtainām lapīnām.” (LD 33457).

Balta kaza velējās

Cits budēļu trokšņainās rīkošanās aspekts ir ļaunuma aizbaidīšana. Ziemassvētkos kā jau laika un pasaules pārradīšanas brīdī zūd robežas, kas ikdienā atdala Šosauli no Viņsaules. Pa Viņsaules vārtiem pasaulē ienāk ne tikai svētību dāvājošie veļi, bet arī iznīcību nesoši spēki, kuri nereti ieguvuši vilkaču un raganu vārdu. Par to, kā šie spēki tika personificēti vēl 16. gadsimtā, varam spriest pēc katoļu baznīckunga, ģeogrāfa Olava Magnusa vēstījuma par Livonijas vilkačiem. Viņš raksta, ka Ziemassvētku naktī noteiktā vietā sapulcējoties liels pulks vilku, kas esot no dažādām vietām pārvērtušies cilvēki. Šie vilkači ar lielām dusmām pret cilvēkiem, kā arī zvēriem, kam nav plēsīga daba, sagādājot apkārtējiem iedzīvotājiem lielāku postu nekā īstie vilki.

Grūti gan spriest, vai tie bijuši vairāk pašu zemnieku vai vietējo vāciešu uzskati. Katrā ziņā vilki viduslaikos nereti sagādāja lielas briesmas, un gadījās, ka, sapulcējušies, baros tie ziemas spelgonī uzbruka vientuļiem ceļiniekiem un jātniekiem. Vasarās savukārt, ja nepaveicās, vilki varēja krietni paputināt ganāmpulkus, tāpēc Ziemassvētkos vajadzēja veikt īpašas darbības, kas mazinātu pelēču postošo spēku visa gada garumā. Vienu tādu paražu – atkal Kurzemē –aprakstījis U. Cimmermanis, kurš 1808. gadā izdotā grāmatā raksta, kā vēlā Ziemassvētku vakarā, braucot no Kuldīgas uz Ventspili, apstājies kādā Piltenes kroņmuižas krogā. Krodzinieks tur stāstījis, ka no tuvējiem Piltenes ciemiem salasīšoties jaunieši, lai priekš nākamās vasaras aizbaidītu vilkus. Ap pulksten astoņiem vakarā mājai garām devies latviešu jauniešu pulks, kas gājuši uz kādu kalnu tuvējā mežā. Ikvienam rokā bijis kāds sprungulis, ko svieduši uz visām pusēm mežā, runādami nesaprotamus vārdus.
Atgriežoties skanējušas stabules un jaunavu dziesmas. Tā trokšņodami, iegājuši krogā, kur visu nakti ēduši, dzēruši un dejojuši.
Saulei lecot, viss pulks devies atpakaļ uz kalnu, kur burbuļojošā avotā mazgājuši sejas, atkal metuši sprunguļus un izklīduši, atgriezdamies mājās. Ja šo paražu neievērojot, tad vilki saplosot jērus.
Līdzīga nozīme, gan savijoties meža vilka un tumsas tēlam, bijusi Ziemassvētku rotaļām, kurās vilks ķer kazu – gaismas un Saules simbolu.

Kaķīšam bērns nomira

Maz pētīti Ziemassvētku sakrālās būtības simboli ir kaķis un pele. Tie gan neķer viens otru, bet parādās kā atsevišķi tēli. Dziesmas par kaķīti, kas Ziemassvētkos lej asaras par nomirušo bērnu, visbiežāk tiek skaidrotas kā poētiska atkušņa metafora.

“Kaķīšam bērns nomira
Ziemassvētku vakarā;
Visi lauki aptecēja
ar kaķīša asarām.” (LD 33265)

Atkusnis tomēr nav kāda īpaša, Ziemassvētkiem vien raksturīga parādība, taču “kaķīša bērns” mirst tikai un vienīgi šajā īsajā, bet baltu tradicionālajā reliģijā tik svarīgajā gadskārtas svētē. Vai kaķīša dziesmu nozīme drīzāk tomēr nav skaidrojama ar kaķa kā smalkai pasaulei tuva dzīvnieka atspoguļojumu latviešu folklorā, kurā kaķis nereti parādās vienkopus ar velnu, ar dvēselēm pazemes pilī un ar raganām? Melna kaķa kaulus lieto burvībām un ārstniecībai. Turklāt nomiršanu vienā pasaulē mūsu tradīcija saprot kā piedzimšanu jeb dzīves turpināšanos citā – viņā saulē.

Ne mazāk iecienīts Ziemassvētku dziesmu sižets vēstī par peli, kas dodas zagt zirņus. Lai iegūtu kāroto, pelei jātiek galā ar dažādām grūtībām, kurām tā stājas pretī ar visai izteiksmīgām, nešaubīgi maģiskām darbībām: kaula guns dedzināšanu alā, saspraušanos ar adatām un ieziešanos ar sviestu. Ja vēl atceramies, ka zirnis baltu tradīcijā ir pazīstams kā Saules simbols, tad atliek vien jautāt – vai peles dziesmas nav atblāzmas no kāda sena, Ziemassvētkos veikta rituāla, iespējams, saistīta ar iniciāciju, uzņemšanu kādā no laika loku gaitu pārzinošo svētnieku kārtām?