Atgriežoties pie tēmas par ziepēm

Mūsdienu ziepju pasauli nevar salīdzināt pat ar to, kas bija pirms 50 gadiem, kad tirgū savu triumfa gājienu uzsāka dažādi sintētiskie mazgāšanas līdzekļi. Lai ziepes tiktu līdzi modernajai pasaulei, tika izgudrotas arvien jaunas to formulas, smaržas un funkcijas. Kamēr – ļaudis atklāja zaudētu burvību TĪRĀS ziepēs – pēc gadsimtiem senām receptēm izgatavotajās dabiskajās ziepēs. Pēdējo gadu desmitos šīs ziepes kļūst arvien populārākas, ļaujot cilvēkiem atgūt labo priekšstatu par smaržīgo, putojošo gabaliņu, kas sniedz ādai ne tikai tīrību, bet arī to mitrina, aizsargā, dziedē, relaksē un piešķir jauku smaržu.
Lai gan ikdienā bieži vien viss, ko vēlamies no ziepēm, ir – lai tās nesausina ādu, tomēr tās var sniegt daudz vairāk.

Kas ir ziepes?
Ziepes ir fascinējoša viela, jo veidotas no diviem it kā pilnīgi nesaderīgiem izejmateriāliem: no augu eļļām vai dzīvnieku taukiem, kas ir skābi un atgrūž ūdeni, un no sārma, kas ir bāzisks un piesaista ūdeni. Kad taukvielas, sārms un ūdens tiek sajaukti kopā, rodas ziepes un kā blakusprodukts – glicerīns. Ziepes būtībā ir sāls – nātrija vai kālija taukskābju (galvenokārt palmitīnskābes, stearīnskābes, laurīnskābes, oleīnskābes u.c.) sāļi ar dažādām piedevām.

Kā tās darbojas?
Ziepēm piemīt izcila mazgātspēja, jo tās darbojas kā emulģējošs faktors – spēj izšķīdināt vienu otrā divus nesajaucamus šķidrumus. Eļļa (kas piesaista netīrumus) dabiski nesajaucas ar ūdeni, bet ziepes var eļļu (un netīrumus) tā saistīt, ka to var ar ūdeni aizskalot.
Tomēr ziepēm ir dažas nepilnības – tās, kā jau vāju skābju sāļus, minerālskābes var pārvērst brīvajās taukskābēs. Brīvās taukskābes ir mazāk šķīstošas nekā nātrija vai kālija sāļi un veido nogulsnes vai ziepju putas. Tāpēc ziepes nav iedarbīgas skābā ūdenī. Savukārt cietā ūdenī, kas satur magniju, kalciju, dzelzi, tās veido nešķīstošus kalcija, magnija u.c. sāļus. Šie nešķīstošie sāļi rada vannā nosēdumus, uz matiem atstāj plānu kārtiņu, kas samazina to spīdumu, un audumus pēc vairākām mazgāšanas reizēm padara pelēcīgus un raupjus. Tieši tāpēc tika izgudroti sintētiskie mazgāšanas līdzekļi, kas spēj šķīst gan skābā, gan sārmainā vidē un neveido nešķīstošas nogulsnes cietā ūdenī.

Ar ko ziepes atšķiras no mazgāšanas līdzekļiem?
Sintētiskie mazgāšanas līdzekļi radās Otrā pasaules kara laikā, kad izveidojās ziepju deficīts, jo samazinājās tauku un eļļu krājumi. Zinātnieki atklāja, ka no naftas var iegūt taukskābēm (kas atrodamas taukos un eļļās) līdzīgu vielu. Šo vielu sajaucot ar sārmvielu, tika iegūts sintētisks mazgāšanas līdzeklis, kas bija iedarbīgs pat cietā ūdenī.
Drīz vien mazgāšanas līdzekļi aizvietoja ziepes veļas mazgāšanā un sadzīves ķīmijā, un mūsdienās uz to bāzes tiek ražota lielākā daļa ķermeņa kopšanas līdzekļu: šampūni, sejas tīrīšanas gēli, dušas želejas, šķidrās ziepes un ziepju gabali, ko dēvē arī par ziepes nesaturošiem produktiem.
Protams, bez galvenajām izejvielām sintētiskajos mazgāšanas līdzekļos ir vēl daudz ķīmisku vielu, kas var kairināt ādu un kaitēt videi.

Vēsture.
 Izrakumos senajā Babilonijā tika atrastas māla krūkas ar ziepēm līdzīgu saturu, kas liecina, ka ziepju izgatavošana bija zināma jau vismaz 2800.g. p.m.ē. Uzraksti uz tām vēsta, ka traukos atrodas tauki, savārīti ar pelniem , taču nav norādīts nolūks, kam šīs „ziepes” lietotas.
 Senie Ēģiptieši mazgājās regulāri. Ebera papiruss, medicīnisks dokuments no apmēram 1500.g. p.m.ē., apraksta dzīvnieku tauku un augu eļļu sajaukšanu ar sārmainiem sāļiem, lai iegūtu ziepēm līdzīgu vielu, ko izmantoja ādas slimību ārstēšanā, kā arī mazgājoties. Ēģiptiešu pēdējā valdniece Kleopatra gan mazgājoties izmantoja ķēves pienu, medu, ēteriskās eļļas un baltu smilti, nevis ziepes.
 Ap šo pašu laiku Mozus devis izraēliešiem sīkus norādījumus par personisko tīrību, saistot to ar veselību un reliģisko šķīstīšanos. Bībelē atrodamas liecības, ka izraēlieši pazinuši pelnu un eļļas maisījumu, kas izmantots kā matu gēls.
 Senajos laikos mazgāšanai tika izmantotas arī ziepēm līdzīgas vielas, ko ieguva no ziepjkokiem u.c. augiem. Šīs organiskās vielas – saponīni – ir augu glikozīdi, kas ūdens šķidrumā stipri puto. Piemēram, Senajā Ķīnā nekad nav tikušas izmantotas ziepes, bet gan no ziepju pupiņu koka augļiem iegūts ekstrakts. Šo vielu samīcīja bumbās kopā ar miltiem, minerālu pulveri un smaržvielām. No 202.g. p.m.ē. līdz pat 20.gs. ziepju pupiņu koka augļu ekstrakta bumbas izmantoja gan ķermeņa, gan drēbju mazgāšanai. Kad Ķīnā parādījās tauku ziepes, daudzi vecie ļaudis atteicās lietot ziepes, jo tās zīda ziepes padarīja raupjas.
 Senie grieķi ziepes neizmantoja – ķermeņus viņi noberza ar māla gabaliem, smilti, pumeku un pelniem, tad ieziedās ar eļļu un pēc tam lipīgos netīrumus nokasīja ar speciālu metāla instrumentu – strigilu. To lietoja arī romieši.
 Vairākās Eiropas valodās vārdam „ziepes” ir līdzīga sakne. Pēc seno romiešu leģendas, ziepju nosaukums radies no Sapo kalna, kur tikuši upurēti dzīvnieki. Lietus noskalojis izkusušo tauku un koku pelnu maisījumu lejā, mālainajā augsnē pie Tibras upes. Sievietes, kas tur mēdza mazgāt veļu, atklāja, ka šis mālu maisījums palīdz vieglāk un tīrāk izmazgāt audumus.
 Romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais 79.g. m.ē. savā Dabas vēsturē raksta, ka romieši ziepes vispirms iepazina kā matu krāsu. No senajiem ģermāņiem viņi iepirka tā sauktās sapo – golfa bumbiņu lielumā sapresētus kazu tauku un dižskābarža pelnu gabalus, ko senie ģermāņi un galli (galvenokārt vīrieši) izmantoja, lai nokrāsotu savus matus zeltaini rudus. Šis līdzeklis bija plaši pazīstams visā Vidusjūras reģionā. Tikai 2.gs. beigās romieši sāka sapo lietot kā mazgāšanas līdzekli. Slavenais senās pasaules ārsts Galens rekomendēja lietot ziepes gan medicīniskiem, gan tīrības nolūkiem. Šajā laikā jau izgatavoja kvalitatīvākas ziepes no potašas un taukiem.
 Izrakumos Pompejā, ko Vezuva vulkāna izvirdums apraka 79.g. m.ē., atrasta vesela ziepju izgatavošanas darbnīca ar lavā iecementētiem ziepju gabaliem.
 Attīstoties romiešu civilizācijai, kļuva populāra mazgāšanās pirtīs. Ap 312.g. p.m.ē. tika uzcelta pirmā no slavenajām romiešu pirtīm, kurai ūdens tika piegādāts pa akveduktu jeb ūdensvadu. Pēc Romas impērijas krišanas 467.g. mazgāšanās paradums Eiropā sāka iznīkt. Personīgās higiēnas trūkums un antisanitārie apstākļi noveda pie nāvējošām epidēmijām, no kurām smagākais bija melnā mēra laiks 14.gs. Tikai 17.gs. Eiropā tīrība atkal nāca modē.
 Ziepju izgatavošana, kā amatniecības nozare Eiropā nodibinājās ap 7.gs. Ziepju vārītāju ģildes stingri glabāja sava amata noslēpumus. Pakāpeniski attīstījās ziepju ražošana dažādām vajadzībām: skūšanās, matu mazgāšanai, ķermeņa kopšanai, veļas mazgāšanai.
 Ziepju ražošana sākotnēji koncentrējās Itālijā (Venēcijā, Bari, Dženovā), Spānijā (Kastīlijā) un Francijā (Marseļā), pateicoties viegli pieejamām izejvielām – olīveļļai un barilla augam, no kā pelniem ieguva sārmu.
 Uzskata, ka Britānijā ziepes ieviesa ķelti ap 1000.g., tās bija izgatavotas no liellopu vai aitu/jēru taukiem. Angļi sāka ražot ziepes 12.gs. 1399.g. Anglijas karalis Henrijs IV izdeva likumu par mazgāšanos, kurā pavēlēja saviem augstmaņiem vismaz reizi mūžā iegremdēties ar ūdeni pildītā toverī. Karaliene Elizabete mazgājās reizi trijos mēnešos – „vai viņai to vajadzēja vai ne!”. Lai nomāktu ķermeņa smaku, stipri tika lietoti parfīmi. Ūdens tika uzskatīts par burvestīgu šķidrumu, kas jālieto tikai pēc ārsta norādījuma, citādi tas var kaitēt. Vēl 18./19.gs. mijā ziepes bija drīzāk medicīnisks līdzeklis, nevis daļa no ikdienas higiēnas.
 Francijā karaļa Luija XIV laikā mazgāšanās tika uzskatīta par dīvainību, nevis normu. Karalis esot licis giljotinēt trīs ziepju meistarus par to, ka tie izgatavojuši ziepes, kas sakairinājušas viņa augstības jūtīgo ādu. Izmisušie četri atlikušie Parīzes ziepju meistari sanākuši kopā un izgudrojuši ziepju liešanas un noturēšanas metodi – kam vajadzēja mēnesi, lai izgatavotu vienu ziepju gabalu. Tā viņi izglāba savas dzīvības, bet pasaule ieguva t.s. aukstā procesa ziepes.
 Apvērsumu ziepju ražošanā izraisīja franču ķīmiķa Nikolasa Leblanka atklājums 1791.g. Viņš izgudroja procesu, kā sārmu (nātrija karbonātu) viegli un lēti var iegūt no parastā sāls (nātrija hlorīda). 1783.g. zviedru ķīmiķis Karls Vilhelms Šīls bija nejauši atklājis saldu vielu (glicerīnu), karsējot olīveļļu ar svina oksīdu, bet 30 gadus vēlāk viņa franču kolēgis Mišels Eižens Ševro atklāja tauku, glicerīna un taukskābju ķīmisko dabu un sakarību, tā dibinot pamatu gan tauku, gan ziepju ķīmijai. Ziepju tehnoloģijas attīstībai nozīmīgs bija arī beļģu ķīmiķa Enesta Solveja izgudrojums 19.gs. vidū – amonjaka process, kas vēl vairāk palētināja sārma iegūšanu no parastā sāls, kā arī palielināja tā kvalitāti un kvantitāti.
 19.gs sākumā Anglijā ziepes vēl bija ļoti dārgas, jo to ražotājiem kopš 1712.g. bija uzlikti lieli nodokļi. Šajā laikā spēkā bija arī apgrūtinošs likums, kas aizliedza vārīt ziepes mazākā porcijā par tonnu, līdz ar to ziepju ražošana bija bagāto uzņēmēju monopols. Ziepju vārīšanas katli tika aprīkoti ar piekaramajām slēdzenēm , un gatavo produkciju varēja izņemt tikai īpaša varas pārstāvja klātbūtnē. 1853.g. finansu ministrs Gledstouns atcēla ziepju nodokli, un ziepes kļuva plašāk pieejamas. Tika lēsts, ka gada ienākumu nodoklis līdz ar to samazinājās par apm. 1milj. mārciņu. Anglijas vecākajai ziepju ražošanas firmai Pears drīz uzradās konkurenti – Yardley, Lever Brothers u.c., jo no kolonijām sāka ievest taukus.
 Pirmie ziepju ražotāji Amerikā ieradās jau 1608.g., taču vēl ilgi ziepju izgatavošana notika mājas apstākļos, visu gadu krājot pāri palikušos taukus un tad lielajā ziepju dienā to savārot ar lapu koku pelniem. Šīs ziepes nebija kvalitatīvas un iemantoja iesauku „sārma ziepes”. Vēlāk uzpircēji iepirka no mājsaimniecēm taukus un pretī pārdeva gatavas ziepes lielos blokos.
 1806.g. Ņujorkā Viljams Kolgeits nodibināja firmu Colgate & Company, iegādājoties milzīgu katlu, kurā varēja savārīt 45 000 mārciņu (apmēram 22 tonnas) ziepju, un tā kļūstot par pirmo lielo ziepju ražošanas kompāniju Amerikā. Taču tikai ap 1830.g. ziepes sāka pārdot vienāda svara gabalos, katru atsevišķi iesaiņotu. 1872.g. firma ieviesa smaržīgās ziepes Cashmere Bouquet (Kašmira buķete). 1906.g. firma pārdeva vairāk nekā 160 veidu dažādas tualetes ziepes, kā arī vēl saimniecības ziepes.
 Angļu migrants un sveču lējējs Viljams Prokters un īru ziepju meistars Džeimss Gembls ASV apprecēja māsas Norisas un 1837.g. nodibināja savu biznesu Sinsinati, braukājot apkārt ar ratiņiem un pārdodot sveces un ziepes. Ar laiku viņa bizness uzplauka, un kļuva pazīstama kompānija Proctor & Gamble. Ap 1859.g. viņi jau pārdeva preces par miljonu dolāru un nodarbināja 80 cilvēkus. 1890.g. kompānija tirgoja vairāk nekā 30 dažādas ziepes. 1926.g. tā tirgū ieviesa pazīstamās ziepes Camay.
 1864.g. dibinātā B.J. Jonson Soap Company no 1898.g. pārdeva ziepes, ko izgatavoja no palmu un olīvu eļļām un kakao sviesta. Šīs ziepes kļuva tik populāras, ka kompāniju tautā iesauca par Palmoliv un firmu 1917.g. tā arī pārdēvēja. Mūsdienu Palmolive ziepes tomēr ļoti atšķiras no oriģinālajām ziepēm. 1928.g. Kolgeita kompānija apvienojās ar Palmolive, un no 1953.g. to sauc par Colgate- Palmolive.
 1865.g. Viljams Šepards pirmais patentēja šķidrās ziepes. Pirmās mūsdienu šķidrās ziepes ieviesa Minnetonka Corporation 1980.g. Šī firma iedzina strupceļā šķidro ziepju tirgu, uzpērkot visus plastmasas sūknīšus, kas nepieciešami šo ziepju dozētājiem. 1987.g. Colgate Company ieguva savā īpašumā no Minnetonka šķidro ziepju biznesu un pārdēvēja šo produktu par Softsoap.
 1885.g. britu ziepju ražotājs Viljams Heskets Levers (Lever Brothers) bija pirmais, kurš uz ziepju gabaliem iespieda savas firmas vārdu un jau pirms pārdošanas katru gabalu iesaiņoja – tās bija Sunlight ziepes.
 20.gs. sākumā ziepju ražotāji centās viens otru pārspēt ar reklāmām žurnālos – bija pierasts reklamēt savu produktu ar garumumgariem aprakstiem. Ar laiku reklamētāji saprata, ka var reklamēt produktu, nemaz neminot tā labās īpašības. Par galveno ziepju kompāniju reklamētāju kļuva radio, pārraidot to sponsorētās programmas, ko tagad pazīst kā „ziepju operas”. Tieši radio radās „ziepju operas”, nevis televīzijā.
 Pirmā pasaules kara laikā radās tauku un eļļu deficīts, tāpēc tika meklēti citi ceļi ziepju iegūšanai. 1916.g. Vācijā tika izgudrots pirmais sintētiskais mazgāšanas līdzeklis. Ap 1953.g. Amerikā šo mazgāšanas līdzekļu pārdošanas apjoms pārspēja ziepes. Mūsdienās sintētiskie mazgāšanas līdzekļi ir gandrīz aizstājuši uz ziepēm balstītos produktus veļas, trauku mazgāšanai un mājas uzkopšanai. Vieni paši vai kombinācijā ar ziepēm tie atrodami arī daudzos ziepju gabalos vai šķidrajās ziepēs, kas paredzētas personīgajai higiēnai.
 Ap 1970.g., kļūstot populāram dabas draudzīgam dzīves stilam, sāk atdzimt pēc vecām metodēm ar rokām darināto dabisko ziepju tirgus.

2 komentāri

  1. ieva said,

    Janvāris 12, 2010 plkst. 2:26 pēcpusdienā

    Ši teksta autors vai varētu lūdzu padalīties ar informācijas avotu, jo vienkārši es rakstu zinātniski pēcniecisko darbu par ziepēm un interneta blogs, kā avots nedre😦

    P.S. sūtiet lūdzu e-pasti!


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: