Cilvēks, kurš radīja «ziepju operu»

Par vienu no mūsdienu sadzīves ķīmijas radītājiem uzskata angli Viljamu Levēru. Vismaz vienu revolucionāru pārkārtojumu viņš izdarīja – pirmais iedomājās, ka var pārdot nevis vienkāršas ziepes, bet tirgus zīmolu. Viņa reklāmas kampaņa ir neatņemama mārketinga vēstures sastāvdaļa. Pats iniciators kādu laiku bija bagātākais Lielbritānijas iedzīvotājs.

Vispār Levēram īpašs divritenis nebija jāizgudro. Vajadzēja tikai apkopot kopš bērnības gūtos novērojumus un likt tos lietā. Galu galā viņš bija bakalejas preču tirgotāja dēls.

Ziepes medus vietā

Viljama Hesketa Levēra liktenis bija izlemts jau kopš dzimšanas 1851. gadā Boltonas pilsētā. Ģimenē viņš bija pirmais dēls (pēc sešām meitām), tātad īstais mantinieks, kam jāturpina tēva darbs. Tēvs vadīja ģimenes firmu, kas mazumtirdzniecībā un vairumtirdzniecībā pārdeva tēju, kafiju, piparus, putraimus – visādas sīkas, bet saimniecībā nepieciešamas preces. Jāteic, ka puisēns nelika vecākiem vilties, jo bija paklausīgs, cītīgi apguva angļu baznīcas stingros priekšrakstus un vecāku pamācības. Šķiet, viņam pašam nebija nekādu iebildumu kļūt par veiksmīgas tirdzniecības kompānijas mantinieku. Tāpat kā daudziem biznesmeņiem Amerikā, Levēra izglītība bija pieticīga.

Tēvs uzskatīja, ka neviena universitāte nespēj aizstāt īstā darbā gūto pieredzi. Jau 16 gadu vecumā Vijams pameta skolu un darbojās tēva kompānijā. Vecāki bija apmierināti, bet ģimenes bizness arvien paplašinājās, un pēc dažiem gadiem Levēri bija lielākie bakalejas preču tirgotāji Liverpūlē un Mančesterā. Paplašinājās arī preču sortiments. 1874. gadā firma sāka pārdot ziepes. Tolaik ziepes uz veikaliem veda lielos gabalos. No tiem, tāpat kā no desas vai šķiņķa, nogrieza pircējam vajadzīgo daudzumu, ko parasti ietina papīrā. Lepnais nosaukums, kāds bija Levēra veikalā pārdotajām ziepēm, – Lever”s Pure Honey (Levēru tīrā medus) – drīzāk bija nodeva tradīcijai, jo visos veikalos tās dēvēja par medu, pievienojot veikala vai firmas īpašnieka uzvārdu. Pašam izstrādājumam, kā mēdz sacīt, nebija savas sejas, jo tās taisīja desmiti mazu ražotņu. Tāpēc jebkuram ziepju gabalam varēja gadīties cits sastāvs, kvalitāte un smarža.

Labu laiku Levēru šī problēma neuztrauca. Dzīve krasi mainījās, kad viņš pārkāpa 30 gadu robežu, – tirgotājs saskārās ar to, ko mūsdienās dēvē par vidējā vecuma krīzi. Panākumiem bagātais tirgonis pilnīgi pazaudēja interesi par dzīvi. Levērs jau gatavojās mest malā tirdzniecību, nopirkt mazu salu kaut kur Lielbritānijas tuvumā un dzīvot tur kopā ar sievu. Krīzi pārvarēt palīdzēja ideja – viņš nolēma pamest tirdzniecību, bet pārņemt visu ražošanas sistēmu, kur tapa Lever”s Pure Honey.

Ziepes kā saules gaisma

Vispirms Levērs nopirka nelielu ziepju vārīšanas fabriku Voringtonā. Viņam vairs nevajadzēja iepirkties pie citiem ražotājiem, turklāt pats saimnieks varēja kontrolēt gan produkta sastāvu, gan kvalitāti. Tolaik tāpat rīkojās arī citi tirgotāji, un izdevumi parasti atmaksājās pāris gadu laikā. Viljamam tas likās pārāk garlaicīgi, salīdzinot ar dzīves ritmu britu salās. Tāpēc viņš nolēma piedāvāt pircējiem “uzlabotās” ziepes. Viņa fabrikā pirmo reizi ziepes sāka griezt nelielos gabalos, kādi tirgotavu plauktos ir arī mūsdienās. Lai šo standartu varētu pārdot ikvienā veikalā, Levērs nolēma tam dot neitrālu, bet atmiņā paliekošu nosaukumu. No visiem iespējamajiem variantiem viņš izvēlējās Sunlight. Nosaukumu drukāja uz papīra, kurā ziepes ietina jau fabrikā.

Efekta vairošanai Levērs ķērās pie reklāmas. Avīzēs ievietoja pastāstus par to, ka sieviešu āda noveco ātrāk par vīriešu. Bet tas notiek tāpēc, ka daiļais dzimums mazgāšanā lieto daudz nekvalitatīvu ziepju. Toties maigās ziepes Sunlight ādas stāvokli tikai uzlabo. Īsts šedevrs esot bijusi reklāmas balāde par skaistuli lēdiju Gvendolīnu, kurai seja no rūpēm un skumjām pirms laika savītusi. Šausmās lēdija izmēģinājusi visādus līdzekļus, bet viņu izglābis labs padoms – radiniece ieteikusi nopirkt kastīti ar Sunlight ziepēm. Nebrīnīsimies, ka pēc tik argumentētas un neatvairāmas reklāmas pircējas vairs neinteresēja, vai ar šīm ziepēm vispār var mazgāties.

Lai pastiprinātu efektu, tika ieviesta bonusu sistēma – katru ziepju etiķeti pielīdzināja noteiktai naudas summai. Par pienākošos naudiņu kompānijas birojā varēja izvēlēties kādu preci. Balvas lielums un cena vēl nebija ierobežoti, tāpēc bija arī kuriozi atgadījumi. Kāds tīrības mīļotājs bija sakrājis 25 tūkstošus etiķešu un balvā saņēma automobili par 250 mārciņām un vairākus velosipēdus par deviņām mārciņām. Tieši pateicoties veiksmīgajām reklāmas kampaņām, ziepju ražošana gada laikā pieauga no 20 līdz 450 tonnām, bet Sunlight kļuva par pašām populārākajām ziepēm Lielbritānijas impērijā. Levērs uzskatīja reklāmu par preces augsta noieta neatņemamu sastāvdaļu un nekad tai nežēloja naudu. Viņš esot teicis: “Puse naudas, ko iegulda reklāmā, protams, tiek izsēta pa tukšo. Bet – kā lai uzzina, kura puse?”

Strādnieku tētis ar dzelzs tvērienu

Levērs faktiski bija radījis jaunu tirgu un vairs nedomāja par vientuļu salu. Tagad viņam bija cita ideja: padarīt laimīgus pēc iespējas vairāk cilvēku. Savu plānu viņš sāka īstenot, uzceļot jaunu ziepju vārīšanas rūpnīcu. Šim mērķim tika nopirkti 23 hektāri zemes Mersi upes krastā. Otrā krastā bija Liverpūle. Rūpnīcas projektu radīja pazīstams Liverpūles arhitekts Viljams Ouens, bet darbs sākās 1888. gadā. Pēc gada fabrika sāka strādāt. Ap fabriku Levērs uzbūvēja īstu dārzu pilsētu strādniekiem, ko nosauca par Port Sunlight. Visas mājas, kuru projektus kontrolēja pats pasūtītājs, bija dārzu ieskautas. Dzīvokļos bija pat vannasistabas, ko 19. gadsimtā varēja redzēt tikai aristokrātu mitekļos. Vēl šajā strādnieku ciemā tika uzcelta skola, teātris, koncertzāle un pat atklātais peldēšanas baseins. Viens mīnuss tomēr bija – iedzīvotājiem bija jāievēro paša Levēra izdomātie visai puritāniskie sadzīves noteikumi.

Turklāt par visām ērtībām bija jāmaksā pēc īpašuma pašizmaksas. Levērs kārtējo dzīvokļa īres paaugstināšanu motivēja vienkārši: “Būs slikti, ja visu pienākošos prēmiju jūs saliesiet vēderā viskija veidā vai arī aprīsiet saldumos un treknās zosīs. Atstājot naudu man, jūs esat garantēti, ka es izdarīšu visu, lai jūsu dzīve būti komfortabla un veselīga – laba dzīvesvieta, veselīga atpūta.” Sabiedrība tomēr pret Levēru ar viņa idejām izturējās atturīgi. Angļu rakstnieks Čestertons kādā laikrakstā nosauca Port Sunlight par vergu kazarmu. Notika tiesāšanās, kurā Čestertonu atbalstīja arī Bernards Šovs. Levēru apmierināja rakstnieka paskaidrojums, ka verdzība izglītotu ļaužu vidū ir parasta lieta, ja runā par mūsdienu kapitālisma attīstības tendencēm. Tiesa, Levēru visas piezīmes par viņa darba stilu maz uztrauca. Ja viņam kaut ko mēģināja pierādīt, viņš atcirta īsi: “To mēs neapspriedīsim. Jums nav taisnība, un viss.”

Ziepes visai pasaulei

Par spīti savām cilvēku aplaimošanas tieksmēm, biznesmenis nezaudēja arī savu lietišķo dabu. Jau 1888. gadā viņam piederēja trīs ziepju izgatavošanas fabrikas ASV. Tiesa, ilgu laiku tas bija drīzāk naudas zaudējums, jo amerikāņu mājsaimnieces negribēja pirkt angļu ziepes. Tikai 1920. gadā notika lūzums, kad Lever Brothers pārdošanā nopelnīja 12,5 miljonus dolāru (1913. gadā tikai 845 tūkstošus). Ekspansija ārvalstīs turpinājās ne tikai bijušajās britu kolonijās. 1890. gadā viņam bija rūpnīcas Kanādā, Austrālijā, Vācijā un Šveicē. Lielbritānijā Levēra uzņēmumi 1911. gadā ražoja trešo daļu nopirkto ziepju gabalu. 1910.–1915. gadā uzņēmējs iegādājās trīs ziepju izgatavošanas kompānijas, kuru vidū bija galvenie konkurenti – Pears. Kompānija gan turpināja izlaist jau pierastās ziepju markas.

Pēc Pirmā pasaules kara kompānijas ietekme sasniedza Āfriku, kur Levērs iegādājās milzīgas kokosa palmu plantācijas, kuru eļļu izmantoja ziepēs.

Augot bagātībai, Levērs pats dzīvoja arvien aristokrātiskāk – vispirms viņš sāka kolekcionēt 19. gadsimta britu mākslinieku gleznas, vēlāk tām pievienojās 18. gadsimta mākslinieku darbi, mēbeles un Austrumu porcelāns. Savā dzimtajā pilsētā Boltonā viņš cēla skolas un veidoja parkus. Vienā reizē nopirka 120 hektāru zemes un izdalīja tos iedzīvotājiem. Nav nekāda pārsteiguma, ka 1906. gadā Levēru ievēlēja Anglijas parlamentā, bet 1918. gadā viņš kļuva par Boltonas mēru. Vēl vairāk – 1917. gadā ziepju karalim piešķīra lorda titulu.

1922. gadā pilsētiņa Port Sunlight bija uzmanības centrā. To piepildīja greznas karietes un automobiļi. Ielās staigāja nevis strādnieki, bet vīri frakās un dāmas ar briljantu rotām. Visi bija pulcējušies uz lēdijas Levēras gleznu galerijas atklāšanu. Ēka bija uzbūvēta klasiskā stilā ar sniegbaltu kupolu. Bet kolekcijā bija tās īpašnieka savāktie angļu mākslinieku darbi. Galerijas atklāšanu vadīja princese Beatrise. Un nevienu nepārsteidza, ka galvenais svinību vaininieks (lai gan jau lords) ir vienkāršs ziepju ražotājs un pārdevējs.

“Ziepju operas” beigas

Viņa mīļotā sieva Elizabete šo triumfu nepieredzēja, jo 1913. gadā nomira ar plaušu karsoni. Levērs viņu vienmēr dēvēja par “labākajām trīs ceturtdaļām no manas personas”. Pēc lorda titula piešķiršanas viņš uzstāja, lai titula apzīmējumā būtu pieminēta arī sieva. Pilnībā viņa tituls bija Leverhalms Boltons le Murs. Par godu sievai Levērs uzcēla jau minēto galeriju, kurai pirmo pamatakmeni ielika karalis Džordžs V. Veselības stiprināšanai Levērs mēdza gulēt gultā – uz ielas. Reizēm viņš pamodies, kad bijis viss apsnidzis. Tāpēc nav brīnums, ka arī viņš 1925. gada maijā nomira ar plaušu karsoni. Apglabāja Levēru paša celtajā Kristus baznīcā, kur jau dusēja viņa sieva. Laulātie draugi ir apbedīti kā senās Ēģiptes faraoni – akmens sarkofāgos.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: