Vīriešu diena – 23.februāris

Savulaik tās tika uztvertas gandrīz par vienu svētku divām pusītēm, sievišķo un vīrišķo – 8. marts un 23. februāris. Tagad Latvijā katru gadu kāds deputāts kāpj tribīnē aizstāvēt pirmās pusītes tiesības, bet par otro – kādreizējo Vīriešu dienu – neviens vairs pat neieminas.

Protams, galvenais iemesls, kāpēc 23. februāri Latvijā vairs nesvin, ir šo svētku politiskā pagātne, lai gan arī Sieviešu dienai taču savu zīmogu reiz uzlika vācu sociāliste Klāra Cetkina (bet Rozai Luksemburgai ar to nav nekāda sakara). Tomēr 8. marts vēl kaut kā piesedzas ar tulpītēm un citām puķītēm, kamēr 23. februāris ne ar kādu kamuflāžu nevar noslēpt savu militāro izcelsmi no padomju valsts dzimšanas haosa dzīlēm.

1918. gada sākumā jaunā Padomju Krievija bija tikai dažus mēnešus veca, bet Eiropā un arī Krievijas teritorijā pilnā sparā plosījās Pasaules karš un dažādu valstu armijas. Ķeizariskās Vācijas vadoņa Vilhelma II karaspēkam Krievija varēja likt pretī tikai sarkanās gvardes vienības, ko veidoja revolucionārie kareivji un matroži. Padomju valdība saprata, ka šie spēciņi par vājiem, un ķērās pie regulārās armijas organizēšanas – 1918. gada 15. janvārī (28. janvārī pēc jaunā stila) Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins) parakstīja dekrētu par strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas dibināšanu. Dekrētā teikts, ka armija kalpos par padomju varas atbalstu un pamatu visas tautas apbruņošanai nākotnē, lai nodrošinātu tuvojošos sociālistisko revolūciju visā Eiropā. Armija tika veidota no brīvprātīgajiem, solot tiem pilnu pansiju un vēl klāt 50 rubļus mēnesī, turklāt dekrētā bija paredzēts rūpēties arī par topošo kareivju apgādībā esošajiem ģimenes locekļiem – sievām un bērniem –, kam valsts nodrošinās “visu nepieciešamo”.

Divas versijas

29. janvārī (11. februārī) tika izdots līdzīgs dekrēts par strādnieku un zemnieku Sarkanās flotes dibināšanu, bet tas joprojām neizskaidro, kāpēc par svinību datumu turpmākajiem gadiem tika izvēlēts tieši 23. februāris. Dažādos avotos versijas ir pat divas, bet abas saistītas ar vācu armijas uzbrukumiem.

21. februārī ķeizara Vilhelma II karaspēks ieņēma Minsku, tāpēc 22. februārī padomju valdība publicēja uzsaukumu “Sociālistiskā tēvija briesmās!”. Pirmā versija vēsta, ka 23. februārī – nākamajā dienā pēc uzsaukuma publicēšanas – Petrogradā, Maskavā un citās Padomju Krievijas pilsētās sākušies stihiski mītiņi un masveidīga pieteikšanās Sarkanajā armijā, tāpēc arī šo dienu pieņēma par armijas dzimšanas dienu.

Otra versija svētku dienu saista ar pirmajām uzvarām, kuras Sarkanā armija esot izcīnījusi pie Pleskavas un Narvas, tomēr apstiprinājumu šai versijai ir maz. Pirmkārt, šīs kaujas notika vēlāk, 25. februārī un 3. martā, turklāt ar ievērojamu vācu pārsvaru; otrkārt, februāra beigu avīzes Krievijā ne 1918. gadā, ne 1919. gadā neziņoja par kādām ievērojamām Sarkanās armijas uzvarām vai to gadadienām. Ironiski komentētāji skaidro, ka par Sarkanās armijas uzvaru Ļeņins nosaucis vācu armijas neprasmi attīstīt savus panākumus pie Pleskavas un Narvas un ieņemt Petrogradu. Tomēr šo versiju spēkā uztur arī Krievijas Valsts dome, kura 1995. gada 10. februārī ar federālo likumu atņēma 23. februārim Padomju armijas un jūras kara flotes dienas nosaukumu un nodēvēja to par svinamdienu, kurā Sarkanā armija 1918. gadā uzvarējusi ķeizariskās Vācijas karaspēku (ikdienas lietošanai piešķirts vieglāk izrunājams nosaukums – Tēvzemes aizstāvja diena).

23. februāra svinēšana attīstījās pamazām – 1919. gada 23. februārī Petrogradas strādnieku un sarkanarmiešu deputātu padomes sēdē Jakovs Sverdlovs sveica klātesošos armijas gada jubilejā, bet 1922. gada 22. februāra vakarā Sarkanajā laukumā pirmoreiz notika Maskavas garnizona spēku parāde.

Lototrons un ģenerāļi

Mūsdienu Krievijā par šiem vēsturiskajiem smalkumiem vairs reti kurš interesējas, tagad šajā dienā atraisās masoviki-zateiņiki, kuriem paveras milzīgs darbalauks. Jebkurš sevi cienošs krogs piedāvā atlaides vīriešiem, “kareivīgas dāvanas, kauju ar atturību, šaušanu ar acīm un aplausu sprādzienus”, bet īpašā ēdienkartē paredz “izlūka uzkodu Paņemt mēli, zivju uzkodu Jūrnieka prieks, karsto ēdienu Artilērija, uz kauju!” vai arī rekomendē “pabarot dzimtenes aizstāvi ar firmas ēdienu – liellopu gaļu trifeļu mērcē – un pārbaudīt trifeļu brīnumaino iedarbību uz vīrieti”. Īsts pļaujas laiks tas ir veikliem darboņiem, kas tirgojas ar “oriģināliem svētku scenārijiem un idejām neparastai dāvanai”, jo 23. februārī tiek piedāvāts viss – “restorāna izvēle, striptīzs, vakara vadītājs, jahtas īre, tvaikoņa īre, noformējums ar baloniem, estrādes zvaigznes, atrakcijas un batuts, brazīliešu šovs, dresēti dzīvnieki, mikromaģija, lototrona īre, izbraukuma kazino, čigānu folklora un daudz kas cits”…

Tiesa, 23. februārī sarosās arī Krievijas armija – pagājušajā gadā, piemēram, par godu svētkiem tika paaugstināti činā 17 ģenerālleitnanti un viceadmirāļi, 38 ģenerālmajori un kontradmirāļi. Ģenerāļu skaits gan esot palicis nemainīgs – 1400 ģenerāļu uz 1 200 000 vīru lielo armiju.

Kas mums par daļu?

Latvijas teritorijā 23. februāris bija obligātie svētki visos padomju varas gados un pat vēl pirms okupācijas sākuma – jau 1939. gadā tika noslēgts PSRS un Baltijas valstu savstarpējās palīdzības līgums, tāpēc Latvijā ieradās krievu armijas vienības un tām par godu 1940. gada 23. februārī Latviešu biedrības namā tika sarīkots svinīgs akts un mielasts abu valstu augstākajai virsniecībai. Vēsturnieks Heinrihs Strods izpētījis, ka pēc “goda maltītes” PSRS vēstnieks Latvijā Derevjanskis rakstījis uz Maskavu slepenu ziņojumu, sūdzoties, ka kreisera Kirov kapteinis un vēl vairāki krievu virsnieki mielastā “stipri piedzērušies”.

Nevar noliegt, ka viegla alkohola migliņa šos svētkus apvēdījusi vienmēr, varbūt arī tāpēc pat viskreisāk noskaņotie tautas kalpi ļāvuši 23. februārim dieva mierā saplūst ar citiem pelēkajiem datumiem – citādi kalendārā sarkanas būtu jāiezīmē uzreiz divas dienas, jo kāda gan var būt strādāšana nesalāpoties. Un tā nu tikai īstu vīru sapņos paliek vīzija par Vīriešu dienu, kuras rītā vecis pamostas, izstaipās un saka: “Nu tā, vecenīt, man šodien ir svētki – atnes alu, un es atpūšos!”

13 komentāri

  1. tris siventini said,

    Februāris 23, 2010 plkst. 1:10 pēcpusdienā

    Tas ir mājiens ar mietu, ka drīz 8.marts un atbildes apsveikumi no večiem ir dikti vēlami ? Nu vispar jau tas darbojas…zinu pec sevim

  2. tris siventini said,

    Februāris 23, 2010 plkst. 1:14 pēcpusdienā

    Pats savulaik audzeju tulpes, tā kā atbalstu :O

    • landladyline said,

      Februāris 24, 2010 plkst. 2:10 pēcpusdienā

      8.martu vari atbalstīt, bet man vari ziedus dāvāt labāk Mātes dienā, jo to godam esmu nopelnījusi, lai arī neesmu Tavu bērnu māte:P))).

  3. mrh said,

    Februāris 23, 2010 plkst. 2:26 pēcpusdienā

    Šodien LIELA diena =P !

  4. sweetpoison said,

    Aprīlis 5, 2010 plkst. 1:59 pēcpusdienā

    23.februāris – padomju armijas dibināšanas datums! Nekāda sakara ar vīriešu dienu utt nav. Ja kāds svin atmiņas par dienestu tur, lūdzu. Bet svinēt svētkus svinēšanas pēc – lūdzu – katru ceturdienu svinat Aeroflota dienu!!!😀

  5. santa said,

    Oktobris 12, 2010 plkst. 5:47 pēcpusdienā

    ne pa temu…
    Jus drosvien pasutat lielus daudzumus elju-kokosriekstu, palmu… Mes kopa varetu pasutit vel lielakus daudzumus un butu izdevigak. 28814097 tele2

    • landladyline said,

      Oktobris 15, 2010 plkst. 11:20 priekšpusdienā

      Tā laba doma, pie ziepēm gan plānoju atgriezties nākošgada pirmajā dekādē, patreiz citi sadzīviskas dabas jautājumi kārtojami, bet domas nav atmestas turpināt šo nodarbi:)). Kokosriekstu eļļa jūsu gadījumā nepieciešama kādai produktu izveidei, par kādu daudzumu var būt runa?

  6. Februāris 17, 2012 plkst. 1:05 pēcpusdienā

    […] – vīriešu diena! Svinēt to vai ne – paliek jūsu ziņā, jo kopš 20. gs. 20tajiem gadiem šī diena gan tika atzīmēta kā Sarkanās Armijas diena, kas mums vairs nav īpaši aktuāli. Tomēr, […]

  7. MrNewheart said,

    Februāris 21, 2013 plkst. 3:26 pēcpusdienā

    Apzinos, ka neesmu ielīdis gluži tur, kur vajadzēja, bet nenoturējos … . Uzskatu, ka nopietni prātot par šo jautājumu tomēr būtu vēlams vienīgi tiem/tām (militārajā jomā sieviešu īpatsvars ir ievērojami pieaudzis), kuriem/kurām ar šo jomu ir vismaz kaut kāds sakars. Man ir vistiešākais sakars gan ar 23.februāri (Padomju Armijas un kara flotes diena – 2 gadi obligātajā dienestā, Kara katedra LU), gan ar maija mēneša 3.sestdienu (šogad 18.maijs – ASV Bruņoto spēku diena – 1/2 gads ASV Armijas bāzē Fortbeningā plus vēl), gan ar Lāčplēša dienu (6,5 gadi aktīvajā dienestā LR Zemessardzē). Man ir šo 3 bruņoto spēku dienesta pieredze, un manas “trīspusīgās” tiesības atzīmēt visu šo valstu bruņoto spēku svētkus neviens nevar ierobežot, neatkarīgi no tā, kādā virzienā pūš politiskās nomenklatūras vēji. Ja kāds/kāda šos svētkus uztver kā vīriešu dienu – kas tur ļauns. Vīrieši ar attiecīgo pieredzi jau ļaunā neņemtu …
    Ir jau pasaulē arī “tēvu diena” (pārsvarā anglosakšu valstu kalendāros), bet arī to jau Latvijā ignorē … Varbūt, ka sievietēm tas ir izdevīgi?
    Informācija pārdomām.

    • landladyline said,

      Februāris 25, 2013 plkst. 7:46 priekšpusdienā

      Vai vēstures aprakstā tiek minēti argumenti par ierobežojošiem pasākumiem Jūsu izvēlē?
      Šķiet, ir laiks izprast no kurienes nākusi viena vai otra tradīcija, nevar taču visu nonivilēt līdz līmenim, kad to cilvēki vairs uztver kā “Vīriešu dienu”, par kuru vienīgā izpratne ir – esmu vecis un man par godu ir svinību diena. 8. martu arī nesvinu un nejūtos tāpēc mazāk sievišķīga, jo ziedus saņemu arī ikdienā, ar uzmanības trūkuma sindromiem nesirgstu, tāpēc vairāk tendējos uz cita veida tradīcijām, kuras ir senākas, mūsu mentalitātei pieņemamākas, bet par kurām vēl tik maz zinām. Man ir alternatīva svinēt saimnieču dienu Annās, vīriem var piedāvāt saimnieku dienu – Jēkabos ( 25. jūlijs). Ap Jēkabiem sākās labības pļauja, un čakls saimnieks bija tas, kurš jau uz Jēkabiem varēja likt galdā pirmo jaunas maizes cepienu. Jēkabos māju varēja pārņemt jaunais saimnieks (kamēr dēls vēl nebija precējies, tēvs viņam nemēdza atdot mājas valdīšanu). Gāja ciemos apsveikt Jēkabus un iemest kādu graķīti. Lielas svinības nerīkoja, bet vīrieša gods un čaklums tika godā celts.
      Vai alternatīva nevarēt būt klusām atzīmētas latvju Svētes, lai mazāk kašķa? Saulgriežus svētīt, sekojot Saules kalendāram un apzinoties, ka esam daļa no dabas, atzīmējot procesus, ko Zemes un Saules mijiedarbībā nevaram ignorēt, jo esam daļa no dabas? Mums nevajag svešus svētkus, bet gan izprast mūsu pašu svinību tradīcijas, kurām ir uzslāņojušās tik daudz atceres dienas un sēru brīži, kas liek domāt, ka latviešiem jau nav svētku, bet mūsu senčiem katru devīto dienu bija Svētes, kas nesa saimei prieku un tautai tradīcijas, kas to vienoja, ne šķīra. Tieši svešo uzslāņojumu dēļ piemirstam, ka bija tāda Ūsiņa diena, kad vīri devās pieguļā paši cepa pantāgu( šinī procesā sievietes nedrīkstēja piedalīties), sievas palika mājās un vīri izbaudīja kopā būšanas prieku, vecie jaunajiem deva padomus jaunu dzīvi uzsākot, līdzdodami no pavarda ogles un svētot jaunai patstavīgai dzīvei. Šī diena tika iezīmēta ar Dzīvības zīmi, atgādinot par vīrišķo sākumu un spēku. Vīri izveda saulītē savus kumeļus, pirmo nakti pavadot kopā ar tiem zem zvaigžņotas debess. Pēc šīs nakts jaunie vīrieši devās plēst līdumus savas zemes ierīkošanai, savas saimniecības veidošanai. Lūk, burvīga iespēja arī latviešu vīriešiem sanākt kopā, pasērst pie ugunskura, prom no sievām un mājām, ņemot līdzi dēlus, mazdēlus, izbaudot nedaudz skarbo vīriešu solidaritāti. Un ar ko sliktāks būtu šis pienesums mūsu tautas tradīcijām?


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: