Mūsu satikšanās un iepazīšanās tuvāk.

Vēl viens rudens ar smeldzi sirdī, kad jāpamet sava – vēl caurā ligzda. Vēl vienas atvadas no pīlēm dīķī, kas pamet šo vietu vēl negribīgāk kā es. DSC_2979.JPG

Tās te augušas visas vasaras garumā, tik bieži novērotas un uzrunātas agros vasaras rītos. Mans skolotājs, kas mācījis par dīķu kopšanu, ierindojis pīles nevēlamo kustoņu sarakstā. Pīles dīķi aizmēslojot, bet man šķiet harmoniski skati, kad no rīta, saulei lecot, atstājot aiz sevis vieglu vilnīšu ņirbu, brūnās pēkšķes gāzelēdamās izkāpj krastā un netraucēti, pļāpājot, lasa gliemežus, kas slēpjas rasas pielijušā zālē. Man šķiet interesanti un droši, kad redzu, manas pīles satraukti peldot uz otru krastu, jo zinu, tad arī man jābūt modrai, jo pagalmā negaidīts viesis ir parādījies. Es nemaz nevaru iedomāties savu dīķi bez šīm skaļajām iemītniecēm. Pēcpusdienās tās satupušas gozējas uz laipas, kas šķībi ieslīgusi dīķa tumšajos ūdeņos. Nē, skolotāj, no pīlēm es noteikti neatteikšos, un viņu klātbūtni ne tikai piecietīšu, bet būšu priecīga tās redzēt savā pagalmā gadu no gada. Bet šogad vēl skumji atskatos un pametu māju, zinot, ka viņa ziemā bez manis būs tik pat skumja un auksta, kā es bez viņas.

DSC_9076.JPG

Ziema paiet lēna un tumša, un ilgas pēc siltāka laika uz martu sāk pastiprināties. Kur tas pavasaris kavējas? Sevi mierinu, ka marts vēl nav pavasaris, vien ziemas beigas, bet ej nu iestāsti to izsalušai dvēselei! Šķiet ilgs laiks paiet, pirms uzzied tulpes pļavā, ko iestādīju, vēlu rudenī, jo neskatoties uz to, ka māja vēl ne tuvu nav gatava pieņemt mani patstāvīgai dzīvei, kaut ko krāšņāku gribas ieraudzīt zaļajā ainavā. Izrādījās, ka šinī pusē ozolpaparde ir visai reti sastopams augs. Parastā ērgļpaparde te liku likām atrodama. Savādi, vieta diezgan mitra un ozols pagalma vidū aug stalts, bet vietējie saka, ka arī ozoli te neaug, ja vien cilvēks to pats neesot stādījis un aprūpējis. Zinu droši, ka mani ozoliņi jau labi paaugušies un drīz tos pārstādīšu Vecsātos, un papardēm te manas saimniekošanas laikā būs vienmēr būt. Domāju, ka drīz cilvēki aizmirsīs par nesaprotamo likumsakarību, kurai joprojām neesmu radusi atbildi. Augs te gan ozoli, kupliem zariem un taisnām galotnēm, gan papardes, ko plūkt Saulgriežos klēpjiem un izklāt Svētuguns vietu.bilde6

Pavasaris paiet ātri. Šķiet, tikko esi gaidījis pirmo zaļumu, kad sākusies intensīva pļaušana, kura paņem lielāko laika daļu. Skaidrs, ka te vislabāk derētu tehnika un tad šis darbs nešķistu vairs ne tik smags, ne morāli nogurdinošs. Turklāt, vēl jau smagi pļaujās atmatā atstātais lauks un pagalms, tas ir smags pārbaudījums pa ziemu nonīkušajam ķermenim, bet drīz vien aina būs uzlabojusies. Pilsētnieka vēlme, arī lauku ainavā ieraudzīt perfekto mauriņu, ir uzmācīga:)).image2.jpg

Skatos plašajā panorāmā un saprotu, ka tā būs jāsaīsina, nošķirot kaimiņa labības laukus no jaunā ābeļdārza, jo Rietumu vēji valda manā pagalmā, pagaidām neierobežoti, līksmi un draiski, kā jaunekļi savstarpēji spēlējoties. Tie plucina manas rozes, kuras trauslajiem zariem cenšas apliecināt savu dzīvotspēju šinī zemē, un es viņām klusi solu, ka pienāks brīdis un viņām aizvējš tiks nodrošināts. Tagad domāju, vai bija prātīgi tās stādīt iekšpagalmā, var būt tomēr Austrumu pagalms, kas vienlaikus ir arī parādes pagalms, rozēm bija piemērotāks? Vēl vienu ziemu meitenes te pamocīšu, ja redzēšu, ka viņām pietrūkst spēka mēroties ar vējiem, būs atkal jārok. Šis darbs kā izrādījās, nav no vienkāršajiem. Vienā vietā izrādījās gājis vecs ceļš, par kura eksistenci uzzināju tikai rokot, citā atklājās rūpīgi likta olnīca, kas savā laikā kalpojusi par pagalma segumu saimniecības ēkas priekšā. Un ej to visu un uzmini! Ar minēšanu nekas nesanāks, bet ar lāpstu rokās, rakņājoties te vienā, te otrā dārza stūrī, ne to vien atklāsi. Bet ir lietas, ko var atklāt arī bez lāpstas palīdzības.

DSC_0275.JPG

Tā dārza malā, šogad atklāju mežābeli. Kāds var būt teiks, ka tā gluži nav mežābele, bet es citādi to nevaru dēvēt. Šī ābele aug meliorācijas grāvī, to noteikti tur neviens nestādīja. Jau pāris gadus viņa man šķitusi tāds krūmājs bez formas un bez liekas pievilcības. Es pat pavasarī to nepamanīju ziedam, kad vasaras beigās šis puduris pārtapa par fascinējošu iedvesmas avotu. Sarkanie ābolīši, kā pērles, pašas Māras, seģenē satupušas. Tik ļoti mani tas priecēja! Gāju vakaros, kad saule riet, sēdēju zem meža meitenes kuplajiem zariem un vēroju kā sauli noejam aiz meža galotnēm. Bija tik labi būt ābeles tuvumā. Tagad jauna problēma, domāju, kā to pārnest uz mazāk draudīgu vietu, jo grāvis ir jātīra un šī mazulīte te nedrīkst palikt.DSC_0276.JPG

Manam bukam, kas te piedzimis un apmeties uz dzīvi, ļoti garšo šie ābolīši. Mazulim ir ko likt uz kārā zoba. Ābele tik dāsna šogad, tik devīga un dekoratīva. Tieši šī klusā iemītniece nu manī ir radījusi lielu interesi par dekoratīvajiem jeb paradīzes ābolīšiem. Tie vienmēr šķita tādi sīki. Kam tādi vajadzīgi? Bet nu esmu domas mainījusi, esmu ieintriģēta un jau divas dekoratīvās ābeles iestādījusi savā dārzā.aabele.JPG

Drīzumā iestādīšu arī dzeltenos bumbulīšus. Var būt sākšu vēl vīnu taisīt dzīves nogalē, jo ražas gados, acīmredzami, tās mantas ir daudz.malus

Pagaidām gan apmierinos ar dzelteno krāsu, kas nav daudz jāmeklē un ieskauj manu īpašumu visai biezā slānī, lūkojoties kaimiņa rapšu laukos. Nevaru teikt, ka mani tas priecē. Esmu nedaudz norūpējusies par lielzemnieku rapšu plantācijām, bet nekas jau cits neatliek, kā cerēt, ka pienāks diena un šim laukam būs cits pielietojums. Ainava jau ir skaista un rīts aust jo gleznains, vien mānīgs šis skaistums…daba.JPG

Pirmajā gadā ik zāli, ik puķi gribējās iemūžināt, tvert katru jaunu emociju, to fiksējot, krājot vizuālo atmiņu albumu, bet nu jau esmu sapratusi, ka sāku pieņemt apkārt notiekošo kā pašsaprotamu, ka esmu šeit iederīga. Esmu iestādījusi rozes, kuru man te tik ļoti pietrūkst, pāri magnoliju, pāri tulpju koku, skaistus skabāržus un segliņu, kas rudenī priecē ar savām košajām, asinssārtajām lapām u.t.t. Un nākošo pavasari būs vēl grūtāk gaidīt.. Bet vēl jau par vasaru priecājos, vēl jau rasas krelles lasu un pielaikoju… P_20150622_063638_HDR.jpg

Mana lapegle, ko rūpīgi iekārtoju reiz mašīnas aizmugurējā sēdeklī, nu ir izpletusi savus platos zarus un nenogurdama aug. Es savā prātā jau iztēlojos, cik tā būs milzīga un varena, tad, kad manis te vairs nebūs…Tad, kad mani bērni un mazbērni priecāsies par šo dārzu…

P_20150628_083930.jpg

Nemanot, kailie mūri ieslīgst zaļos pēļos, šķietami augstās ēkas pazūd koku ēnā, aizsedzot skatienam savas nepilnības. Uz mirkli, piemiedzot acis, redzu večiņai jauno jumtu un spožas glāžu acis, staltus skursteņus un sausu lieveni, kas vēl smaržo pēc koka… Es peldos šinīs vīzijās, kā baltos mākoņos un domāju, vai manas dzīves pietiks, lai es visu to īstenotu? Lai vai kā, mēs esam satikušās, mēs esam saradušas viena ar otru…Es nešķiršos no šīs vietas labprātīgi. Tagad saprotu, kā mūsu senči bija gatavi galvu nolikt par savu zemi, jo sirds gluži vienkārši neļāva iekopto pamest. Šodien lasīju kādā paziņas dienasgrāmatā ierakstu:

Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis, vectēvs teica, – dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skārušas viņa rokas un kur pēc nāves patvērusies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vēros viņa stādīto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs. Nav svarīgi, ko cilvēks dara, vectēvs teica, svarīgi tikai, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūtu citāds, lai tajā paliktu daļa viņa paša. Tieši tur slēpjas atšķirība starp vienkāršu mauriņa pļāvēju un īstu dārznieku, vectēvs teica. Pirmais nāk un aiziet, kā nebijis, bet otrais ir ieguvis nemirstību.

/ Rejsefor- Bredberijs /

Cik ļoti saprotu šī vectēva teiktos vārdus, cik sen to mana dvēsele ir zinājusi. Šķiet, tiklīdz sāku sevi apzināties, es meklēju šo vietu, kur atstāt savu daļiņu dvēseles. Esmu mierīga, kokus jau esmu iestādījusi, kas dzīvos ilgāk par mani, ziedus esmu ierakusi šīs mālainās zemes klēpī un ceru, ka tie te vēl ilgi smaržos un liks prātam tām līdzi tvīkt. Vēl tikai sienas jāuzceļ no jauna, lai šī māja atkal silda ne tikai dvēseli, bet arī miesu un tad jau lielums būs padarīts:)).

P_20151024_124539.jpg

Rudenim tuvojoties, kaut kāda smeldze un melanholija pārņem dvēseli. Steidzu stādīt kokus. Klausoties dzērvēs, klusumā lielā, roku zemi un domāju par mūžību, kas ierakstīta veco milžu lapās. Vienmēr kad pieskaros kāda simtgadnieka raupjajai mizai, domāju par tām rokām, kas reiz šo koku, kā mazu pīcku še atnesis, zemē guldījis, laistījis un lolojis, pats sen aizgājis, bet viņa lolojums ir kā viņa dvēseles šūpulis, kas klusi čukst par sava dārznieka dvēseli, kas saaugusi ar šo koku. Es ticu, ka šie koki reiz sniegs mani saimei tādu pašu mierinājumu, kā man vecais ozols pagalmā, tikai atšķirībā no manis, mani bērni varēs runāt ar mani, nevis svešu dārznieku un tad šī vieta elpos citādāk, tad tā runās ar maniem bērniem vēl dziļāk . Arī tad, ja mana saime pasaulē izklīdīs, es zināšu, ka manam darbam ir ilgāks mūžs kā manējais…Tas mierina un ir sajūta, ka es pieskaros laikam, mūžībai un Dievam.

rudens.JPG

Kaut kādās dziļākās pārdomās ir pagājusi vasara, mainījušās vēlmes un priekšstati par māju un tām ērtībām, ko šodien uzskatam par pilnīgi nepieciešamām. Tagad zinu, ka man vajag daudz, daudz mazāk, ka man nepieciešams daudz plašāka telpa ārpus sienām, ap sevi… un daudz mazāk cilvēku savā vidē. Es vairs nebaidos vientulības, jo tā vienkārši nepastāv tad, kad visapkārt kūsā dzīvība.

Šis rudens bija tik gleznains un krāšņs, tik piesātināts saules un siltas gaismas, un man vēl smagāk atstāt šo vietu un atgriezties pilsētā. It kā manu lūgšanu uzklausījis, Dievs šo rudeni paildzinājis. Skaitu dienas, stundas, kas te vēl pavadītas, lai uzsūktu visas tās emocijas un vibrācijas, ko šī vieta spēj dot. Es jūtos kā iemīlējusies, apreibusi no laimes būt šeit un tagad…Pilnie mežrožu zari, savām augļu pogaļām atgādina man mežābeli, kas jau labu laiku stāv tukšiem zariem. Kur palika krāšņie ābolīši varu tikai minēt, bet tie pāris naktīs bija nolasīti līdz pēdējam auglim. Gan jau arī mežrozes dāsnums tiks novērtēts. Dīķī iesakņojusies viena no manis stādītajām baltajām ūdensrozēm, gatavojas vēl vienai bargai ziemai, un es palūdzu vecajam ozolam, lai tas pieskata mazuli un neļauj pazust dīķa tumšajos ūdeņos.

bilde8.JPG

Sākas vēl viens brangs darba cēliens. Var padomāt,  ka Vecsātos vien filozofēju par dzīvi un mūžību, bet tā gluži nav. Jo diena, jo kāds darbs darāms, bet nogurdinošo zāles pļaušanu, nu pārņēmis lapu grābšanas drudzis. To ir tik daudz! Šeit vajadzīgs plāns. Neredzamām līnijām sadalu dārza teritoriju un dienu pēc dienas, uzcītīgi kasu sava mauriņa zaļo muguru. Nākošo pavasari gribu sagaidīt jau mazliet optimistiskāk, ne tik ļoti piepūloties, kā pārējos pavasarus. Ir tik labi tā sēdēt un atpūtināt kājas, noraudzīties milzu lapu krāvumos, kas sanesti komposta kaudzēs un gandarījumā smaidīt. Uh, labs darbs, kas padarīts!:)). Var būt citu gad vajadzētu sarīkot kādu talku, tad tā lieta ātrāk ies?

daba8.JPG

Dabā viss pamazām noklusis, krāsas izbal un vēji pieņemas spēkā. Vecie oši tikai laikā, kad visi pārējie koki paliek kaili, izskatās pievilcīgi. Tos arī ir skārusi ošu audžu bojāeju izraisošā sēne Chalara fr axinea. Tik skumji zaudēt šos vecos lieciniekus, kas sargājuši Vecsātu Rietumu robežu uzticīgi jau gadiem. Slimības, mūsdienās, pļauj arī kokus… Te stādīšu ozolus, skabāržus un cerēšu, ka tos neietekmēs skumjo priekšgājēju liktenis.

jup.JPG

Visu nakti kurējās krāsniņa, istabā bija silti, neskatoties uz plānajām logu rūtīm. Atverot durvis, manam skatienam pavērās skaista, rītam tik neraksturīga aina. Zaļais mauriņš vienā naktī bija kļuvis sirms, vecais šķūnītis neskaitāmo pelēko toņu gammā, lepni dižojās ar savu piesātināto toni. O, kā man patīk šīs krāsas! Latviešiem pārmests par pelēkās krāsas pārbagātību dzijas kamolos un svārku rakstos, bet kad novembra rītā, saulei spoži spīdot, raugies daudzajās pelēko gammu niansēs, jūties tik ļoti piederīgs savai tautai.

DSC_0488.JPG

Šodien izdzisīs pavards, tiks izslēgtas gaismas, aizvērti logi un aizslēgtas durvis, lai jau atkal pamestu savu Paradīzi.Cik gara būs šī ziema…

DSC_0489.JPG

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: