Tiem, kas baidās, tiem, kuru tikšanās ar savu māju vēl nav notikusi, gribu pastāstīt savu stāstu. Tādu es viņu ieraudzīju, tukšām acīm, salauztiem pleciem, sašļukušu, zemē noslīkušu… Vēji svilpoja pa tukšajām istabām, peles skraidīja, mirkli apstājoties, vienaldzīgi paraugoties uz nesauktu viesi – mani. Bet es zināju, beidzot es viņu esmu satikusi. Es jau daudzus gadus tiku vajāta ar kādu nepārprotamu sapni, kurā redzēju garu, gaišu, vienstāvīgu ēku, kas man nedaudz atgādināja vilcienu, kas mirkli piestājis lauku stacijā…
Un te nu viņa bija. Pārāk ilgi nevienam vajadzīga. Tai piederošās zemes tika stumdītas raktas, pārbērtas, meži izcirsti, grāvji aizauguši… dārzā ābeles viena aiz otras pameta šo sauli, tā arī nesagaidot ražas vācējus. Ziema ir pienākusi un beidzot es nāku pie viņas, lai čukstētu klusi: “Labdien, māja! Labdien mana mazā. Viss būs labi, mēs visu vēl varam labot, es tev apsolu.”
Pavasari to gad neredzēju, putnus nedzirdēju, strautus, kas pārplūduši tek grāvjos nepamanīju, jo man bija viņa. Vienīgā doma, kas mani nodarbināja, kā mazināt nastu uz viņas pleciem? Abas jumtu kores bija noslīdējušas, jumts tecēja un bruka.
Tā tas izskatījās mājas iekšpusē. Vai te ko piebilst?
Skursteņi sadrupa kā māla lauskas arheologa rokās, vecās krāsnis jau kāds bija paguvis puslīdz demontēt. Ne durvju, ne logu, ne grīdas dēļu, pat ne telpas, kur sasildīties.
Milzīgais akmens krāvums, šķita nospiež šo, reiz cēlo, par muižu saukto daiļavu, pie zemes. Bij jādomā, kā meiteni pacelt no mitrās zemes, kā sagatavot pēli, kur tai no jauna sajust sausumu.
Ceļot jaunu māju, spāru svētki ir prieks un gaviles, par tik tāl padarīto darbu, ka var jau arī palustēt, bet es šinī laikā biju izmisusi. Pilnībā noņemtais jumts atvēra māju visām stihijām. Tā gadījās, ka tas iekrita jūlijā. Tikai to gad apjēdzu, ko nozīmē lietus mēnesis – jūlijs. No vienas puses priecājos, ka svaigi ielietās betona grīdas tika mērcētas un nebija speciāli tās jāmitrina, tika noskaloti putekļi un mājā iespīdēja saule, bet koka konstrukcijas mani pavisam nopietni uztrauca.
Pēc spāru svētkiem sāku saprast, ka brigāde mani sāk pievilt. Bija pārāk ilgi sabijuši vienā objektā:)). Skursteņu tirgotājs mēģinājis apkrāpt, jumtu meistari sāka buksēt, pirms uzsāka klāt jumtu, sapratu, ka ziema būs gara….arī viņai. Tik tālu tikām, un es uzelpoju. Viņa atkal bija sausumā, no mūriem noņemti liekie smagumi, izvesti izdedži, kas biezā slānī sedza starpstāvu, attīrītas koka konstrukcijas, nomainītas bojātās, antiseptizētas u.t.t.. Ziema tuvojās un es jau biju mierīgāka, jo mūri nu rāmi ventilējās, žuva, viss liekais no mājas bija izvākts un tā uzelpoja.
Izbūvēti jauni 12 skursteņi. Izklausās traki, vai ne, jo kādreiz jau cukas skaitīja, bet nu būvējam skursteņus vienu otram blakus, atkarībā no degpunktu skaita. Nodomāju, ja tagad nāktu čekisti, es pirmā brauktu ar koka vagoniņu uz Sibīrijas tālēm zaļajām. Stāsta, ka tie skaitīja skursteņu skaitu, ja vairāk kā viens (varbūt divi), tad esi kulaks. Ko tie nabagi tagad par manu bagātību padomātu?:)) Bet , štrunts par tiem laikiem, esmu laimīga, jūtu arī māja atmaigst…
Manā sētā aug simtgadīgs osis, pavisam noteikti nopietns vīrs, arī viņš bija saskumis, bet daiļo kļavu kompānija, acīmredzami, viņam nākusi par labu, to nav skārusi postoša slimība, kura nu burtiski izpļauj šos kokus no Latvijas zemes.
Un tagad arī es viņu sargāju. Es ar viņu runāju, lūdzu, lai viņš ir stiprs un nepadodas baisajai ligai. Buram vārdiem, ziedu liekot, pelnus bārstot, lapas nogrābjot rūpīgi rudenī, pļaujot un stādos tulpes koka pakājē, mēģinu viņu pārliecināt, ka viņš ir īpašs, un tā tas būs vienmēr…
Kur vasara palika nezinu, arī brigāde ir izformēta, jo rādās mājai šie meistari nepatika. Brigadieris pavisam nopietni apgalvoja, ka viņam liekoties, ka šī vieta viņus dzenot prom no sevis. Veči pēc alus braucot, bija turpat pie mājas iebraucamā ceļa galā, ieskrējuši kokā, ritenis aizbēdzis, mašīna nodega līdz rāmim, labi ka dzīvi palika. Es nepretojos šim apgalvojumam…Sētā atgriezās miers un es pamanīju krāsas un savus bērnus, kas čakli talkoja..
.
Mums atkal jau bija jāatvadās. Māja ziemā palika viena, bet nu jau labākā noskaņojumā. Palūdzu Mājas sargam – vecajam ozolam, lai tas pieskata viņas. Ak, jā, nu viņas bija divas, jo blakus esoša māja, kas izskatījās kā pagasta dzērājiņu pansionāts, bija jāglābj no iznīcības tik pat dedzīgi kā pirmā māja. Tajā gan bija tik derdzīgi ieiet, bet par to vēl mazliet vēlāk…
Un atkal jau pienācis pavasaris… Šogad radušās problēmas un būvdarbi nevar turpināties kā bija plānots, bet esmu nolēmusi nesēdēt rokas klēpī salikusi un strādāt pie tā, lai iepazītu šo vietu, lai saprastu tās dvēseli. Tagad varu teikt droši, ka projektēšanu nevar sākt ātrāk, kā pēc laba pārdomu laika, padzīvojot mājā uz vietas. Neskatoties uz manu lielo pieredzi projektēšanā un būvniecībā, kā arī interjeristes izglītību, sēžot pie galda vien, nekas labs nesanāks.
Es sāku ar to, ka iepazinu šis mājas skaņas. Dzīvoju praktiski zem klajas debess, kā teltī, kur naktī, guļot gultā, mani no ārpasaules šķīra plāns pagaidu jumta klājums un mūri. Ak nē, vēl jau arī tīkls, kā milzu baldahīns, izdaiļoja manu mitekli:)).. Vēji brīvi svilpoja tukšajās spārēs un katra skaņa, kas bija dzirdama aiz tiem, šķita atbalsojas vecajos mūros.
Mūri bija auksti, fiziski sajutu, cik ļoti māja ir izsalusi, tā šķita neuzsils nekad. Atgriezās meža zosis, zeme iesila, dienas palika garākas, bet mēs abas salām…
Atgriezās stārķi. Es lūkojos lielajos baltajos putnos un domāju, ka esmu nopirkusi kaķi maisā, pat nezinot, kas blakus mājā ir iekšā, jo tur vēl mitinājās pēdējie alkoholiķi, kuriem pagasts nebija ierādījis citas telpas. Man pietrūka dūšas tur ieiet.
Vecais siena šķūnis, kādu laiku tika izmantots kā zirgu stallis. Te bija pasaimniekojusi kāda aplam sprigana dāma, kas sāka ar šīs sētas simtgadīgo koku izciršanu, bija pat devusi pavēli nocirst Mājas sargu – lielo ozolu pagalmā. Šķiet koki bija sadusmojušies, šī saimniece pameta šo vietu, neko nepabeigusi un visai ātri. Māja nonāca izsolē. Bet savu labumu es te atradu:)). Te bija lieliska zeme – komposts no zirgu mēsliem, laba barība maniem augiem. Biju sajūsmā atrodot šo zelta bedri.:))
Tuvojās Solstīcija laiks, bija jāsteidz vākt zāļu tējas un jāgatavojas viesu uzņemšanai. Jau sāku ilgoties pēc sabiedrības, un ugunskurs no domas vien mani sildīja.
Nātru manā sētā netrūka un tas ir ļoti labi. Tā zināms, ka zeme ir auglīga un nātrēm arī sīkajām, baltajām, vienmēr jābūt zāļu skapītī. Starp citu, palūkojiet uzmanīgi, kas aug jūsu mājas tuvumā vissparīgāk? To zāli tad arī vāciet, jo tā ir tieši Jūsu ārsta izrakstīta. Vecas sievas zina stāstīt, ka zeme jūt ar ko saimnieks sirgs un mājas tuvumā sazaļo tieši tie augi, kuri saimniekam nepieciešami. Manā sētā parādījās daudz jaunu augu, tas ne pirmajā un ne otrajā gadā, bet izmaiņas bija jūtamas. Kur gadījās, kur ne sazaļoja, kā milzu ganāmpulks – Tauksaknes, tās ar katru gadu kļūst vairāk, plūškoki sasējās paši, nu arī pelašķi sāk parādīties. Līdz šim te tas viss neauga.
Beidzot arī var palīgot! 21.jūnijs – svētbrīdis. Uguns rituāls, bez kura nevar iztikt neviena sēta. Rūpīgi meklēta un attīrīta rituālā ugunskura vieta, kurā netiek ne lapas dedzinātas, ne sadzīves atkritumi, ne zupas vārītas, ne šašliks grillēts. Tā ir vieta, kas ar katru uguns rituālu dos spēku arī Jūsu zemes gabalam, vajag tikai atrast šo vietu un strādāt ar to. Kādreiz šādas vietas sētās tika noslogotas itin bieži, mums tā deg tikai vienu reizi gadā. Pagaidām. Uguns tiek iekurināta tikai ar sveķu palīdzību un pirms rituāla zeme tiek pabarota ar maizi un padzirdīta ar pienu….
Kā noskaidrojās, šī vieta ir ļoti nepolāra:)). Vīrieši te nebūt nejūtas labi, savu kārt sievietes te jūtas īpaši gaidītas… Izkristalizējās kāda baisa patiesība, visur apkārt esošo māju saimnieces ir tikai sievietes, tai skaitā arī es.
Beidzot es esmu iegājusi arī otrajā mājā. Mani nelika mierā stārķi, kas sēdēja uz mājas skursteņiem un doma, kāpēc viens no skursteņiem ir daudz lielāks, kā abi pārējie? Man bija aizdomas un tās apstiprinājās. Zem jumta slēpās milzu manteļskurstenis. Biju laimīga.
Otrajā stāvā tas izskatās varen liels un uzpūtīgs, bet iekštelpa bija baisa. Ilgi cīnījos, lai policija vai dzīvnieku patversme tiek galā ar dzērāju, kas nepameta šo māju un skurstenī turēja suni. Tas netika vests ārā un vienīgais gaismas avots bija skursteņa acs, kas vērsta pret debesīm. Kad suns bija prom, arī saimnieks pazuda un es ļāvu šīm telpā atpūsties, bet pienāca laiks, kad bija jādodas iekšā un jānoskaidro kas tur notiek? Un te nu bija kuriozs, ko nekad nepiemirsīšu. Skurstenī iegāju kopā ar savu studiju biedreni – arhitekti, kas smalkā, baltā blūzītē bija ieradusies apskatīt objektu. Es savā melnajā kleitā jutos pavisam ērti, līdz iznācām no skursteņa, jo draudzene sāka uztraukties, par mazām mušiņām, kas viņu esot aplenkušas. Izejot no skursteņa, neticēju savām acīm, baltā blūzīte no vienas vietas bija nosēta ar BLUSĀM!!! Sapratu, ka mana melnā kleita ir tik pat bagātīgu ražu guvusi, vien es neko neredzu uz melnā fona. Metām drēbes nost un diedzām pie kaimiņienes pēc dusta, ar kuru viņa regulāri smidzināja savas rozes. Mēs indi pūšam viena uz otru, bet vecā sieva smej pilnā rīklē. Nu ko lai saka, lai viņai tiek, bet mēs vēl pus dienu cīnījāmies ar kukaiņiem, labi ka vīriešu tai pusē trūkumā, viņi ilgi par šo dienu stāstītu vietējiem vīriem:)).Galu galā mums izdevās ar blusām veiksmīgi tikt vaļā, inde bija ļoti stipra.:))
Skaņas es biju iepazinusi. Nekad nebiju dzirdējusi tādas varžu riesta dziesmas. Tās ir tik skaļas un dīķis burtiski trīc no vibrācijas, biju uzzinājusi, ka manā dārzā mitinās pūces, redzējusi neesmu, bet naktīs tās kliedz. Dienās rāmi guldz meža baloži un čurkstes jautri smej, skrienot starp vaļējām spārēm. Stārķis tai elektrības stabā, rūpīgi liktajā ligzdā sit knābi, suminot sauli… Un, nu, es gribu iepazīt gaismu. Atverot parādes durvis tur viņa ir. Tagad zinu, ka būvēšu te verandu, lai vasaras rītos, te varētu dzert tēju, lūkoties dīķī, kura krasti kā leknas ganības meža pīlēm, un gaidīšu pirmo piena mašīnu, pirmo pastnieka nesumu… Tāds neizsakāms miers šinī trauksmainajā rītā. Daba kā milzu orķestris skandē grandiozu āriju, iedegas skatuves prožektors, tik apžilbinošu un siltu gaismu, rasas pilieni visapkārt mirgo, kā pateicīgu fanu liesmiņas, piedaloties grandiozā koncertā.
Ozola zaros vēl šūpojas meitu uzmestie ziedu vainagi, dzeru rīta kafiju un birst asaras no laimes. Esmu mājās!
Vasara paiet tik drīz, ka nemaz nepaspēju tā pa īstam atdzerties tās rīta rasu un uzkrāt saules gaismu, jo tā tik lēnu iesila. Mūri tā arī neuzsila, līdz pat vasaras vidum. Tagad zinu, ka vecākajā mājas galā, kur sienas vēl mūrētas no akmeņiem, būs nepieciešams papildus siltinājums no mājas iekšpuses. Otrs mājas gals ir būvēts vēlākā laika posmā, un ir no ķieģeļa, kas uzsilst gana ātri, ir daudz sausāks un omulīgāks. Tur ierīkošu savu darba kabinetu, viesistabu un atpūtas telpu. Es jau tagad, aizverot acis iztēlojos, kā pie gara, gara galda sēž mana saime, un draugi, ēd brokastis un zāle pielijusi rīta gaismas, kas atmodina visus un rosina jaunam dienas cēlienam. Savās domās iegrimusi, nemaz nemanu, kā mani talkotāji arī jūsmo par saules gaismu. Smaidu, jo redzu, arī maniem bērniem te ir labi.
Atkal jau stārķi vācas kopā un ar vien biežāk dzirdamas dzērves. Laiks uz Rīgu…Un tas ir pāri maniem spēkiem, es tik ļoti negribu atgriezties tur, kur nav šo skaņu, nav tādas saules, nav rasas no rītiem un nav enerģijas, kuras te ir tika daudz un tik tīras…
Zeltainie lauki pārvēršas, nomaina vasaras vieglās kleitas, pret rudens lietus mētelīti, un gaisma mainās. Nez no kurienes stārķu te kļuvis tik daudz. Tādā skaitā tos nekad nebiju redzējusi, bet nu varu sēdēt dārzā, dzert tēju un noraudzīties šo baigo inspektoru darbā.
Landladyline's Blog 