Mūsu satikšanās un iepazīšanās tuvāk.

Vēl viens rudens ar smeldzi sirdī, kad jāpamet sava – vēl caurā ligzda. Vēl vienas atvadas no pīlēm dīķī, kas pamet šo vietu vēl negribīgāk kā es. DSC_2979.JPG

Tās te augušas visas vasaras garumā, tik bieži novērotas un uzrunātas agros vasaras rītos. Mans skolotājs, kas mācījis par dīķu kopšanu, ierindojis pīles nevēlamo kustoņu sarakstā. Pīles dīķi aizmēslojot, bet man šķiet harmoniski skati, kad no rīta, saulei lecot, atstājot aiz sevis vieglu vilnīšu ņirbu, brūnās pēkšķes gāzelēdamās izkāpj krastā un netraucēti, pļāpājot, lasa gliemežus, kas slēpjas rasas pielijušā zālē. Man šķiet interesanti un droši, kad redzu, manas pīles satraukti peldot uz otru krastu, jo zinu, tad arī man jābūt modrai, jo pagalmā negaidīts viesis ir parādījies. Es nemaz nevaru iedomāties savu dīķi bez šīm skaļajām iemītniecēm. Pēcpusdienās tās satupušas gozējas uz laipas, kas šķībi ieslīgusi dīķa tumšajos ūdeņos. Nē, skolotāj, no pīlēm es noteikti neatteikšos, un viņu klātbūtni ne tikai piecietīšu, bet būšu priecīga tās redzēt savā pagalmā gadu no gada. Bet šogad vēl skumji atskatos un pametu māju, zinot, ka viņa ziemā bez manis būs tik pat skumja un auksta, kā es bez viņas.

DSC_9076.JPG

Ziema paiet lēna un tumša, un ilgas pēc siltāka laika uz martu sāk pastiprināties. Kur tas pavasaris kavējas? Sevi mierinu, ka marts vēl nav pavasaris, vien ziemas beigas, bet ej nu iestāsti to izsalušai dvēselei! Šķiet ilgs laiks paiet, pirms uzzied tulpes pļavā, ko iestādīju, vēlu rudenī, jo neskatoties uz to, ka māja vēl ne tuvu nav gatava pieņemt mani patstāvīgai dzīvei, kaut ko krāšņāku gribas ieraudzīt zaļajā ainavā. Izrādījās, ka šinī pusē ozolpaparde ir visai reti sastopams augs. Parastā ērgļpaparde te liku likām atrodama. Savādi, vieta diezgan mitra un ozols pagalma vidū aug stalts, bet vietējie saka, ka arī ozoli te neaug, ja vien cilvēks to pats neesot stādījis un aprūpējis. Zinu droši, ka mani ozoliņi jau labi paaugušies un drīz tos pārstādīšu Vecsātos, un papardēm te manas saimniekošanas laikā būs vienmēr būt. Domāju, ka drīz cilvēki aizmirsīs par nesaprotamo likumsakarību, kurai joprojām neesmu radusi atbildi. Augs te gan ozoli, kupliem zariem un taisnām galotnēm, gan papardes, ko plūkt Saulgriežos klēpjiem un izklāt Svētuguns vietu.bilde6

Pavasaris paiet ātri. Šķiet, tikko esi gaidījis pirmo zaļumu, kad sākusies intensīva pļaušana, kura paņem lielāko laika daļu. Skaidrs, ka te vislabāk derētu tehnika un tad šis darbs nešķistu vairs ne tik smags, ne morāli nogurdinošs. Turklāt, vēl jau smagi pļaujās atmatā atstātais lauks un pagalms, tas ir smags pārbaudījums pa ziemu nonīkušajam ķermenim, bet drīz vien aina būs uzlabojusies. Pilsētnieka vēlme, arī lauku ainavā ieraudzīt perfekto mauriņu, ir uzmācīga:)).image2.jpg

Skatos plašajā panorāmā un saprotu, ka tā būs jāsaīsina, nošķirot kaimiņa labības laukus no jaunā ābeļdārza, jo Rietumu vēji valda manā pagalmā, pagaidām neierobežoti, līksmi un draiski, kā jaunekļi savstarpēji spēlējoties. Tie plucina manas rozes, kuras trauslajiem zariem cenšas apliecināt savu dzīvotspēju šinī zemē, un es viņām klusi solu, ka pienāks brīdis un viņām aizvējš tiks nodrošināts. Tagad domāju, vai bija prātīgi tās stādīt iekšpagalmā, var būt tomēr Austrumu pagalms, kas vienlaikus ir arī parādes pagalms, rozēm bija piemērotāks? Vēl vienu ziemu meitenes te pamocīšu, ja redzēšu, ka viņām pietrūkst spēka mēroties ar vējiem, būs atkal jārok. Šis darbs kā izrādījās, nav no vienkāršajiem. Vienā vietā izrādījās gājis vecs ceļš, par kura eksistenci uzzināju tikai rokot, citā atklājās rūpīgi likta olnīca, kas savā laikā kalpojusi par pagalma segumu saimniecības ēkas priekšā. Un ej to visu un uzmini! Ar minēšanu nekas nesanāks, bet ar lāpstu rokās, rakņājoties te vienā, te otrā dārza stūrī, ne to vien atklāsi. Bet ir lietas, ko var atklāt arī bez lāpstas palīdzības.

DSC_0275.JPG

Tā dārza malā, šogad atklāju mežābeli. Kāds var būt teiks, ka tā gluži nav mežābele, bet es citādi to nevaru dēvēt. Šī ābele aug meliorācijas grāvī, to noteikti tur neviens nestādīja. Jau pāris gadus viņa man šķitusi tāds krūmājs bez formas un bez liekas pievilcības. Es pat pavasarī to nepamanīju ziedam, kad vasaras beigās šis puduris pārtapa par fascinējošu iedvesmas avotu. Sarkanie ābolīši, kā pērles, pašas Māras, seģenē satupušas. Tik ļoti mani tas priecēja! Gāju vakaros, kad saule riet, sēdēju zem meža meitenes kuplajiem zariem un vēroju kā sauli noejam aiz meža galotnēm. Bija tik labi būt ābeles tuvumā. Tagad jauna problēma, domāju, kā to pārnest uz mazāk draudīgu vietu, jo grāvis ir jātīra un šī mazulīte te nedrīkst palikt.DSC_0276.JPG

Manam bukam, kas te piedzimis un apmeties uz dzīvi, ļoti garšo šie ābolīši. Mazulim ir ko likt uz kārā zoba. Ābele tik dāsna šogad, tik devīga un dekoratīva. Tieši šī klusā iemītniece nu manī ir radījusi lielu interesi par dekoratīvajiem jeb paradīzes ābolīšiem. Tie vienmēr šķita tādi sīki. Kam tādi vajadzīgi? Bet nu esmu domas mainījusi, esmu ieintriģēta un jau divas dekoratīvās ābeles iestādījusi savā dārzā.aabele.JPG

Drīzumā iestādīšu arī dzeltenos bumbulīšus. Var būt sākšu vēl vīnu taisīt dzīves nogalē, jo ražas gados, acīmredzami, tās mantas ir daudz.malus

Pagaidām gan apmierinos ar dzelteno krāsu, kas nav daudz jāmeklē un ieskauj manu īpašumu visai biezā slānī, lūkojoties kaimiņa rapšu laukos. Nevaru teikt, ka mani tas priecē. Esmu nedaudz norūpējusies par lielzemnieku rapšu plantācijām, bet nekas jau cits neatliek, kā cerēt, ka pienāks diena un šim laukam būs cits pielietojums. Ainava jau ir skaista un rīts aust jo gleznains, vien mānīgs šis skaistums…daba.JPG

Pirmajā gadā ik zāli, ik puķi gribējās iemūžināt, tvert katru jaunu emociju, to fiksējot, krājot vizuālo atmiņu albumu, bet nu jau esmu sapratusi, ka sāku pieņemt apkārt notiekošo kā pašsaprotamu, ka esmu šeit iederīga. Esmu iestādījusi rozes, kuru man te tik ļoti pietrūkst, pāri magnoliju, pāri tulpju koku, skaistus skabāržus un segliņu, kas rudenī priecē ar savām košajām, asinssārtajām lapām u.t.t. Un nākošo pavasari būs vēl grūtāk gaidīt.. Bet vēl jau par vasaru priecājos, vēl jau rasas krelles lasu un pielaikoju… P_20150622_063638_HDR.jpg

Mana lapegle, ko rūpīgi iekārtoju reiz mašīnas aizmugurējā sēdeklī, nu ir izpletusi savus platos zarus un nenogurdama aug. Es savā prātā jau iztēlojos, cik tā būs milzīga un varena, tad, kad manis te vairs nebūs…Tad, kad mani bērni un mazbērni priecāsies par šo dārzu…

P_20150628_083930.jpg

Nemanot, kailie mūri ieslīgst zaļos pēļos, šķietami augstās ēkas pazūd koku ēnā, aizsedzot skatienam savas nepilnības. Uz mirkli, piemiedzot acis, redzu večiņai jauno jumtu un spožas glāžu acis, staltus skursteņus un sausu lieveni, kas vēl smaržo pēc koka… Es peldos šinīs vīzijās, kā baltos mākoņos un domāju, vai manas dzīves pietiks, lai es visu to īstenotu? Lai vai kā, mēs esam satikušās, mēs esam saradušas viena ar otru…Es nešķiršos no šīs vietas labprātīgi. Tagad saprotu, kā mūsu senči bija gatavi galvu nolikt par savu zemi, jo sirds gluži vienkārši neļāva iekopto pamest. Šodien lasīju kādā paziņas dienasgrāmatā ierakstu:

Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis, vectēvs teica, – dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skārušas viņa rokas un kur pēc nāves patvērusies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vēros viņa stādīto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs. Nav svarīgi, ko cilvēks dara, vectēvs teica, svarīgi tikai, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūtu citāds, lai tajā paliktu daļa viņa paša. Tieši tur slēpjas atšķirība starp vienkāršu mauriņa pļāvēju un īstu dārznieku, vectēvs teica. Pirmais nāk un aiziet, kā nebijis, bet otrais ir ieguvis nemirstību.

/ Rejsefor- Bredberijs /

Cik ļoti saprotu šī vectēva teiktos vārdus, cik sen to mana dvēsele ir zinājusi. Šķiet, tiklīdz sāku sevi apzināties, es meklēju šo vietu, kur atstāt savu daļiņu dvēseles. Esmu mierīga, kokus jau esmu iestādījusi, kas dzīvos ilgāk par mani, ziedus esmu ierakusi šīs mālainās zemes klēpī un ceru, ka tie te vēl ilgi smaržos un liks prātam tām līdzi tvīkt. Vēl tikai sienas jāuzceļ no jauna, lai šī māja atkal silda ne tikai dvēseli, bet arī miesu un tad jau lielums būs padarīts:)).

P_20151024_124539.jpg

Rudenim tuvojoties, kaut kāda smeldze un melanholija pārņem dvēseli. Steidzu stādīt kokus. Klausoties dzērvēs, klusumā lielā, roku zemi un domāju par mūžību, kas ierakstīta veco milžu lapās. Vienmēr kad pieskaros kāda simtgadnieka raupjajai mizai, domāju par tām rokām, kas reiz šo koku, kā mazu pīcku še atnesis, zemē guldījis, laistījis un lolojis, pats sen aizgājis, bet viņa lolojums ir kā viņa dvēseles šūpulis, kas klusi čukst par sava dārznieka dvēseli, kas saaugusi ar šo koku. Es ticu, ka šie koki reiz sniegs mani saimei tādu pašu mierinājumu, kā man vecais ozols pagalmā, tikai atšķirībā no manis, mani bērni varēs runāt ar mani, nevis svešu dārznieku un tad šī vieta elpos citādāk, tad tā runās ar maniem bērniem vēl dziļāk . Arī tad, ja mana saime pasaulē izklīdīs, es zināšu, ka manam darbam ir ilgāks mūžs kā manējais…Tas mierina un ir sajūta, ka es pieskaros laikam, mūžībai un Dievam.

rudens.JPG

Kaut kādās dziļākās pārdomās ir pagājusi vasara, mainījušās vēlmes un priekšstati par māju un tām ērtībām, ko šodien uzskatam par pilnīgi nepieciešamām. Tagad zinu, ka man vajag daudz, daudz mazāk, ka man nepieciešams daudz plašāka telpa ārpus sienām, ap sevi… un daudz mazāk cilvēku savā vidē. Es vairs nebaidos vientulības, jo tā vienkārši nepastāv tad, kad visapkārt kūsā dzīvība.

Šis rudens bija tik gleznains un krāšņs, tik piesātināts saules un siltas gaismas, un man vēl smagāk atstāt šo vietu un atgriezties pilsētā. It kā manu lūgšanu uzklausījis, Dievs šo rudeni paildzinājis. Skaitu dienas, stundas, kas te vēl pavadītas, lai uzsūktu visas tās emocijas un vibrācijas, ko šī vieta spēj dot. Es jūtos kā iemīlējusies, apreibusi no laimes būt šeit un tagad…Pilnie mežrožu zari, savām augļu pogaļām atgādina man mežābeli, kas jau labu laiku stāv tukšiem zariem. Kur palika krāšņie ābolīši varu tikai minēt, bet tie pāris naktīs bija nolasīti līdz pēdējam auglim. Gan jau arī mežrozes dāsnums tiks novērtēts. Dīķī iesakņojusies viena no manis stādītajām baltajām ūdensrozēm, gatavojas vēl vienai bargai ziemai, un es palūdzu vecajam ozolam, lai tas pieskata mazuli un neļauj pazust dīķa tumšajos ūdeņos.

bilde8.JPG

Sākas vēl viens brangs darba cēliens. Var padomāt,  ka Vecsātos vien filozofēju par dzīvi un mūžību, bet tā gluži nav. Jo diena, jo kāds darbs darāms, bet nogurdinošo zāles pļaušanu, nu pārņēmis lapu grābšanas drudzis. To ir tik daudz! Šeit vajadzīgs plāns. Neredzamām līnijām sadalu dārza teritoriju un dienu pēc dienas, uzcītīgi kasu sava mauriņa zaļo muguru. Nākošo pavasari gribu sagaidīt jau mazliet optimistiskāk, ne tik ļoti piepūloties, kā pārējos pavasarus. Ir tik labi tā sēdēt un atpūtināt kājas, noraudzīties milzu lapu krāvumos, kas sanesti komposta kaudzēs un gandarījumā smaidīt. Uh, labs darbs, kas padarīts!:)). Var būt citu gad vajadzētu sarīkot kādu talku, tad tā lieta ātrāk ies?

daba8.JPG

Dabā viss pamazām noklusis, krāsas izbal un vēji pieņemas spēkā. Vecie oši tikai laikā, kad visi pārējie koki paliek kaili, izskatās pievilcīgi. Tos arī ir skārusi ošu audžu bojāeju izraisošā sēne Chalara fr axinea. Tik skumji zaudēt šos vecos lieciniekus, kas sargājuši Vecsātu Rietumu robežu uzticīgi jau gadiem. Slimības, mūsdienās, pļauj arī kokus… Te stādīšu ozolus, skabāržus un cerēšu, ka tos neietekmēs skumjo priekšgājēju liktenis.

jup.JPG

Visu nakti kurējās krāsniņa, istabā bija silti, neskatoties uz plānajām logu rūtīm. Atverot durvis, manam skatienam pavērās skaista, rītam tik neraksturīga aina. Zaļais mauriņš vienā naktī bija kļuvis sirms, vecais šķūnītis neskaitāmo pelēko toņu gammā, lepni dižojās ar savu piesātināto toni. O, kā man patīk šīs krāsas! Latviešiem pārmests par pelēkās krāsas pārbagātību dzijas kamolos un svārku rakstos, bet kad novembra rītā, saulei spoži spīdot, raugies daudzajās pelēko gammu niansēs, jūties tik ļoti piederīgs savai tautai.

DSC_0488.JPG

Šodien izdzisīs pavards, tiks izslēgtas gaismas, aizvērti logi un aizslēgtas durvis, lai jau atkal pamestu savu Paradīzi.Cik gara būs šī ziema…

DSC_0489.JPG

Mūsu satikšanās.

Tiem, kas baidās, tiem, kuru tikšanās ar savu māju vēl nav notikusi, gribu pastāstīt savu stāstu. Tādu es viņu ieraudzīju, tukšām acīm, salauztiem pleciem, sašļukušu, zemē noslīkušu… Vēji svilpoja pa tukšajām istabām, peles skraidīja, mirkli apstājoties, vienaldzīgi paraugoties uz nesauktu viesi – mani. Bet es zināju, beidzot es viņu esmu satikusi. Es jau daudzus gadus tiku vajāta ar kādu nepārprotamu sapni, kurā redzēju garu, gaišu, vienstāvīgu ēku, kas man nedaudz atgādināja vilcienu, kas mirkli piestājis lauku stacijā…

vecsaati9

Un te nu viņa bija. Pārāk ilgi nevienam vajadzīga. Tai piederošās zemes tika stumdītas raktas, pārbērtas, meži izcirsti, grāvji aizauguši… dārzā ābeles viena aiz otras pameta šo sauli, tā arī nesagaidot ražas vācējus. Ziema ir pienākusi un beidzot es nāku pie viņas, lai čukstētu klusi: “Labdien, māja! Labdien mana mazā. Viss būs labi, mēs visu vēl varam labot, es tev apsolu.”

DSC_7396

Pavasari to gad neredzēju, putnus nedzirdēju, strautus, kas pārplūduši tek grāvjos nepamanīju, jo man bija viņa. Vienīgā doma, kas mani nodarbināja, kā mazināt nastu uz viņas pleciem? Abas jumtu kores bija noslīdējušas, jumts tecēja un bruka.

reiz bija

Tā tas izskatījās mājas iekšpusē. Vai te ko piebilst?

DSC_7630-1.JPG

Skursteņi sadrupa kā māla lauskas arheologa rokās, vecās krāsnis jau kāds bija paguvis puslīdz demontēt. Ne durvju, ne logu, ne grīdas dēļu, pat ne telpas, kur sasildīties.

DSC_7631-1.JPG

Milzīgais akmens krāvums, šķita nospiež šo, reiz cēlo, par muižu saukto daiļavu, pie zemes. Bij jādomā, kā meiteni pacelt no mitrās zemes, kā sagatavot pēli, kur tai no jauna sajust sausumu.

DSC_7653.JPG

Ceļot jaunu māju, spāru svētki ir prieks un gaviles, par tik tāl padarīto darbu, ka var jau arī palustēt, bet es šinī laikā biju izmisusi. Pilnībā noņemtais jumts atvēra māju visām stihijām. Tā gadījās, ka tas iekrita jūlijā. Tikai to gad apjēdzu, ko nozīmē lietus mēnesis – jūlijs. No vienas puses priecājos, ka svaigi ielietās betona grīdas tika mērcētas un nebija speciāli tās jāmitrina, tika noskaloti putekļi un mājā iespīdēja saule, bet koka konstrukcijas mani pavisam nopietni uztrauca.

DSC_9580.JPG

Pēc spāru svētkiem sāku saprast, ka brigāde mani sāk pievilt. Bija pārāk ilgi sabijuši vienā objektā:)). Skursteņu tirgotājs mēģinājis apkrāpt, jumtu meistari sāka buksēt, pirms uzsāka klāt jumtu, sapratu, ka ziema būs gara….arī viņai. Tik tālu tikām, un es uzelpoju. Viņa atkal bija sausumā, no mūriem noņemti liekie smagumi, izvesti izdedži, kas biezā slānī sedza starpstāvu, attīrītas koka konstrukcijas, nomainītas bojātās, antiseptizētas u.t.t.. Ziema tuvojās un es jau biju mierīgāka, jo mūri nu rāmi ventilējās, žuva, viss liekais no mājas bija izvākts un tā uzelpoja.

DSC_9489.JPG

Izbūvēti jauni 12 skursteņi. Izklausās traki, vai ne, jo kādreiz jau cukas skaitīja, bet nu būvējam skursteņus vienu otram blakus, atkarībā no degpunktu skaita. Nodomāju, ja tagad nāktu čekisti, es pirmā brauktu ar koka vagoniņu uz Sibīrijas tālēm zaļajām. Stāsta, ka tie skaitīja skursteņu skaitu, ja vairāk kā viens (varbūt divi), tad esi kulaks. Ko tie nabagi tagad par manu bagātību padomātu?:)) Bet , štrunts par tiem laikiem, esmu laimīga, jūtu arī māja atmaigst…

DSC_0696.JPG

DSC_0697.JPG

Manā sētā aug simtgadīgs osis, pavisam noteikti nopietns vīrs, arī viņš bija saskumis, bet daiļo kļavu kompānija, acīmredzami, viņam nākusi par labu, to nav skārusi postoša slimība, kura nu burtiski izpļauj šos kokus no Latvijas zemes.

osis1

Un tagad arī es viņu sargāju. Es ar viņu runāju, lūdzu, lai viņš ir stiprs un nepadodas baisajai ligai. Buram vārdiem, ziedu liekot, pelnus bārstot, lapas nogrābjot rūpīgi rudenī, pļaujot un stādos tulpes koka pakājē, mēģinu viņu pārliecināt, ka viņš ir īpašs, un tā tas būs vienmēr…

osis.JPG

Kur vasara palika nezinu, arī brigāde ir izformēta, jo rādās mājai šie meistari nepatika. Brigadieris pavisam nopietni apgalvoja, ka viņam liekoties, ka šī vieta viņus dzenot prom no sevis. Veči pēc alus braucot, bija turpat pie mājas iebraucamā ceļa galā, ieskrējuši kokā, ritenis aizbēdzis, mašīna nodega līdz rāmim, labi ka dzīvi palika. Es nepretojos šim apgalvojumam…Sētā atgriezās miers un es pamanīju krāsas un savus bērnus, kas čakli talkoja..

DSC_1386.JPG.

Mums atkal jau bija jāatvadās. Māja ziemā palika viena, bet nu jau labākā noskaņojumā. Palūdzu Mājas sargam – vecajam ozolam, lai tas pieskata viņas. Ak, jā, nu viņas bija divas, jo blakus esoša māja, kas izskatījās kā pagasta dzērājiņu pansionāts, bija jāglābj no iznīcības tik pat dedzīgi kā pirmā māja. Tajā gan bija tik derdzīgi ieiet, bet par to vēl mazliet vēlāk…

ozols

Un atkal jau pienācis pavasaris… Šogad radušās problēmas un būvdarbi nevar turpināties kā bija plānots, bet esmu nolēmusi nesēdēt rokas klēpī salikusi un strādāt pie tā, lai iepazītu šo vietu, lai saprastu tās dvēseli. Tagad varu teikt droši, ka projektēšanu nevar sākt ātrāk, kā pēc laba pārdomu laika, padzīvojot mājā uz vietas. Neskatoties uz manu lielo pieredzi projektēšanā un būvniecībā, kā arī interjeristes izglītību, sēžot pie galda vien, nekas labs nesanāks.

bilde3

Es sāku ar to, ka iepazinu šis mājas skaņas. Dzīvoju praktiski zem klajas debess, kā teltī, kur naktī, guļot gultā, mani no ārpasaules šķīra plāns pagaidu jumta klājums un mūri. Ak nē, vēl jau arī tīkls, kā milzu baldahīns, izdaiļoja manu mitekli:)).. Vēji brīvi svilpoja tukšajās spārēs un katra skaņa, kas bija dzirdama aiz tiem, šķita atbalsojas vecajos mūros.

DSC_7795.JPG

Mūri bija auksti, fiziski sajutu, cik ļoti māja ir izsalusi, tā šķita neuzsils nekad. Atgriezās meža zosis, zeme iesila, dienas palika garākas, bet mēs abas salām…

DSC_7675.JPG

Atgriezās stārķi. Es lūkojos lielajos baltajos putnos un domāju, ka esmu nopirkusi kaķi maisā, pat nezinot, kas blakus mājā ir iekšā, jo tur vēl mitinājās pēdējie alkoholiķi, kuriem pagasts nebija ierādījis citas telpas. Man pietrūka dūšas tur ieiet.

DSC_0077o.jpg

Vecais siena šķūnis, kādu laiku tika izmantots kā zirgu stallis. Te bija pasaimniekojusi kāda aplam sprigana dāma, kas sāka ar šīs sētas simtgadīgo koku izciršanu, bija pat devusi pavēli nocirst Mājas sargu – lielo ozolu pagalmā. Šķiet koki bija sadusmojušies, šī saimniece pameta šo vietu, neko nepabeigusi un visai ātri. Māja nonāca izsolē. Bet savu labumu es te atradu:)). Te bija lieliska zeme – komposts no zirgu mēsliem, laba barība maniem augiem. Biju sajūsmā atrodot šo zelta bedri.:))

daba6.JPG

Tuvojās Solstīcija laiks, bija jāsteidz vākt zāļu tējas un jāgatavojas viesu uzņemšanai. Jau sāku ilgoties pēc sabiedrības, un ugunskurs no domas vien mani sildīja.

DSC_0672

Nātru manā sētā netrūka un tas ir ļoti labi. Tā zināms, ka zeme ir auglīga un nātrēm arī sīkajām, baltajām, vienmēr jābūt zāļu skapītī. Starp citu, palūkojiet uzmanīgi, kas aug jūsu mājas tuvumā vissparīgāk? To zāli tad arī vāciet, jo tā ir tieši Jūsu ārsta izrakstīta. Vecas sievas zina stāstīt, ka zeme jūt ar ko saimnieks sirgs un mājas tuvumā sazaļo tieši tie augi, kuri saimniekam nepieciešami. Manā sētā parādījās daudz jaunu augu, tas ne pirmajā un ne otrajā gadā, bet izmaiņas bija jūtamas. Kur gadījās, kur ne sazaļoja, kā milzu ganāmpulks – Tauksaknes, tās ar katru gadu kļūst vairāk, plūškoki sasējās paši, nu arī pelašķi sāk parādīties. Līdz šim te tas viss neauga.

bilde4.JPG

Beidzot arī var palīgot! 21.jūnijs – svētbrīdis. Uguns rituāls, bez kura nevar iztikt neviena sēta. Rūpīgi meklēta un attīrīta rituālā ugunskura vieta, kurā netiek ne lapas dedzinātas, ne sadzīves atkritumi, ne zupas vārītas, ne šašliks grillēts. Tā ir vieta, kas ar katru uguns rituālu dos spēku arī Jūsu zemes gabalam, vajag tikai atrast šo vietu un strādāt ar to. Kādreiz šādas vietas sētās tika noslogotas itin bieži, mums tā deg tikai vienu reizi gadā. Pagaidām. Uguns tiek iekurināta tikai ar sveķu palīdzību un pirms rituāla zeme tiek pabarota ar maizi un padzirdīta ar pienu….

DSC_0578.JPG

Kā noskaidrojās, šī vieta ir ļoti nepolāra:)). Vīrieši te nebūt nejūtas labi, savu kārt sievietes te jūtas īpaši gaidītas… Izkristalizējās kāda baisa patiesība, visur apkārt esošo māju saimnieces ir tikai sievietes, tai skaitā arī es.

DSC_0565.JPG

Beidzot es esmu iegājusi arī otrajā mājā. Mani nelika mierā stārķi, kas sēdēja uz mājas skursteņiem un doma, kāpēc viens no skursteņiem ir daudz lielāks, kā abi pārējie? Man bija aizdomas un tās apstiprinājās. Zem jumta slēpās milzu manteļskurstenis. Biju laimīga.

DSC_0703.JPG

Otrajā stāvā tas izskatās varen liels un uzpūtīgs, bet iekštelpa bija baisa. Ilgi cīnījos, lai policija vai dzīvnieku patversme tiek galā ar dzērāju, kas nepameta šo māju un skurstenī turēja suni. Tas netika vests ārā un vienīgais gaismas avots bija skursteņa acs, kas vērsta pret debesīm. Kad suns bija prom, arī saimnieks pazuda un es ļāvu šīm telpā atpūsties, bet pienāca laiks, kad bija jādodas iekšā un jānoskaidro kas tur notiek? Un te nu bija kuriozs, ko nekad nepiemirsīšu. Skurstenī iegāju kopā ar savu studiju biedreni – arhitekti, kas smalkā, baltā blūzītē bija ieradusies apskatīt objektu. Es savā melnajā kleitā jutos pavisam ērti, līdz iznācām no skursteņa, jo draudzene sāka uztraukties, par mazām mušiņām, kas viņu esot aplenkušas. Izejot no skursteņa, neticēju savām acīm, baltā blūzīte no vienas vietas bija nosēta ar BLUSĀM!!! Sapratu, ka mana melnā kleita ir tik pat bagātīgu ražu guvusi, vien es neko neredzu uz melnā fona. Metām drēbes nost un diedzām pie kaimiņienes pēc dusta, ar kuru viņa regulāri smidzināja savas rozes. Mēs indi pūšam viena uz otru, bet vecā sieva smej pilnā rīklē. Nu ko lai saka, lai viņai tiek, bet mēs vēl pus dienu cīnījāmies ar kukaiņiem, labi ka vīriešu tai pusē trūkumā, viņi ilgi par šo dienu stāstītu vietējiem vīriem:)).Galu galā mums izdevās ar blusām veiksmīgi tikt vaļā, inde bija ļoti stipra.:))

DSC_0722.JPG

Skaņas es biju iepazinusi. Nekad nebiju dzirdējusi tādas varžu riesta dziesmas. Tās ir tik skaļas un dīķis burtiski trīc no vibrācijas, biju uzzinājusi, ka manā dārzā mitinās pūces, redzējusi neesmu, bet naktīs tās kliedz. Dienās rāmi guldz meža baloži un čurkstes jautri smej, skrienot starp vaļējām spārēm. Stārķis tai elektrības stabā, rūpīgi liktajā ligzdā sit knābi, suminot sauli… Un, nu, es gribu iepazīt gaismu. Atverot parādes durvis tur viņa ir. Tagad zinu, ka būvēšu te verandu, lai vasaras rītos, te varētu dzert tēju, lūkoties dīķī, kura krasti kā leknas ganības meža pīlēm, un gaidīšu pirmo piena mašīnu, pirmo pastnieka nesumu… Tāds neizsakāms miers šinī trauksmainajā rītā. Daba kā milzu orķestris skandē grandiozu āriju, iedegas skatuves prožektors, tik apžilbinošu un siltu gaismu, rasas pilieni visapkārt mirgo, kā pateicīgu fanu liesmiņas, piedaloties grandiozā koncertā.

bilde1

Ozola zaros vēl šūpojas meitu uzmestie ziedu vainagi, dzeru rīta kafiju un birst asaras no laimes. Esmu mājās!

DSC_0865.JPG

Vasara paiet tik drīz, ka nemaz nepaspēju tā pa īstam atdzerties tās rīta rasu un uzkrāt saules gaismu, jo tā tik lēnu iesila. Mūri tā arī neuzsila, līdz pat vasaras vidum. Tagad zinu, ka vecākajā mājas galā, kur sienas vēl mūrētas no akmeņiem, būs nepieciešams papildus siltinājums no mājas iekšpuses. Otrs mājas gals ir būvēts vēlākā laika posmā, un ir no ķieģeļa, kas uzsilst gana ātri, ir daudz sausāks un omulīgāks. Tur ierīkošu savu darba kabinetu, viesistabu un atpūtas telpu. Es jau tagad, aizverot acis iztēlojos, kā pie gara, gara galda sēž mana saime, un draugi, ēd brokastis un zāle pielijusi rīta gaismas, kas atmodina visus un rosina jaunam dienas cēlienam. Savās domās iegrimusi, nemaz nemanu, kā mani talkotāji arī jūsmo par saules gaismu. Smaidu, jo redzu, arī maniem bērniem te ir labi.

DSC_0054o.jpg

Atkal jau stārķi vācas kopā un ar vien biežāk dzirdamas dzērves. Laiks uz Rīgu…Un tas ir pāri maniem spēkiem, es tik ļoti negribu atgriezties tur, kur nav šo skaņu, nav tādas saules, nav rasas no rītiem un nav enerģijas, kuras te ir tika daudz un tik tīras…

starki

Zeltainie lauki pārvēršas, nomaina vasaras vieglās kleitas, pret rudens lietus mētelīti, un gaisma mainās. Nez no kurienes stārķu te kļuvis tik daudz. Tādā skaitā tos nekad nebiju redzējusi, bet nu varu sēdēt dārzā, dzert tēju un noraudzīties šo baigo inspektoru darbā.

Ūsiņi.

Bišu Andra uzruna Ūsiņos. Bitēs

Vai Lieldienās olas ēdat ticības dēļ? Jāņu uguni kurinat aiz reliģiskās pārliecības? Lielāko tiesu tā ir jautrošanās, vēlāk – arī tradīciju turpināšana. Ticība ir katram sava sapratne par lietu kārtību pasaules izplatījumā. To biežāk piedzīvo un atskārst nekā iemācās. Un tad pamazām izrādās, ka tēvutēvu tradīcijās ir slēpies kas vairāk nekā tikai relaksēšanās, ka arī šo izdarību metafiziskajā aspektā ir ļoti daudz racionālā. Bet visa atskārsmei ir savs laiks un secība.

Vispirms strīdīgais jautājums:

1. KAD ŪSIŅI SVINAMI?

Ūsiņi pieder pie grūti aprēķināmajiem starpsvētkiem. Lai tos noteiktu pēc Zemes orbītas (pēc „Saules”) ir jābūt zvaigžņu lūkotavām un labām astronomijas zināšanām. Iespējams, ka „krīvu laikos” to varēja un, pilnīgi noteikti, mēs to varam šodien. Taču tradīciju pierakstīšanas laikos – 19. gs. beigās – 20.gs sākumā – zemnieki izlīdzējās ar tolaik pieejamajām iespējām: baznīcas kalendāru, mēness kalendāru un dabā vērojamām pazīmēm. Un tā Ūsiņi, līdzīgi citiem starpsvētkiem ir stipri izplūduši laikā.

Ar Svētes, Staļģenes un Auces folkloristiem tos simboliski jau pieminēju Jurģu dienā. Citi to dara Valpurģu naktī – otrajā pilnmēnesī pēc Saules kalendāra Lieldienām. Vēl citi – otrajā jaunmēnesī pēc Lieldienām (šogad 11.maijā). Visbeidzot – Ūsiņu maģiju saista ar pirmo ganu dienu, tātad – klimatiskajiem apstākļiem un zāles augšanu. Tieši tādas – Ūsiņu kā pirmās ganu dienas izdarības – es atceros pie saviem vecvecākiem. Tradīciju kopšanai der jebkurš datums, bet sakrālajiem svētkiem, manuprāt, jābūt pēc Saules kalendāra, jo mēs esam Saules tauta. Tas, protams, ir mans personīgais uzskats. Šogad tā bija nakts no ceturtā uz piekto maiju.

2. KO ŪSIŅOS SVINAM?

Cilvēku uztverei un attieksmei pret tradīcijām ir vairāki līmeņi. Šie vairākie līmeņi ir bijuši vienmēr un visos laikos.

– Mūsu pasaules centrs un saturētājs ir Saule. Tā nosaka gan dievadēla Ūsiņa nākšanu, gan visas citas gadskārtas. Tādējādi Ūsiņus var uztvert kā vasaras sākumu, kā vasarsvētkus.

– Otrs aspekts – daba, dzīvība – tā ir svēta, dievišķa. Ūsiņš nes dzīvības enerģiju dabā un mēs svinam tās pieplūdumu.

– Trešais aspekts – pārpasaulīgais, metafiziskais. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas sajutuši šo viņsaules telpu, ar savām darbībām centušies to ietekmēt. Visaktīvākā metafiziskās pasaules iespaidošana notiek caur mūsu sajūtām. Uz tām vērstas visas svētdarbības – ziedošana, sakrālā deja, dziesma un viss cits, ko rituālā darām.

Folklora rāda, ka Ūsiņš profānajā līmenī var būt zirgu, traktoru un auto aizbildnis, bet sakrālajā līmenī – zirgs ir tikai simbols. Ūsiņš ir dzīvības spara, nevis zirgu aizgādnis. Zirgs ir mītiskais vīrišķās, šaurākā skatījumā – seksuālās – dzīvības enerģijas nesējs.

Visus iepriekšējos gadus Ūsiņus svinējām tur kur bija zirgu klātbūtne. Šogad apzināti to daru savā sētā uzsverot tieši šo – pārpasaulīgo, metafizisko un “nefolkloristisko” aspektu. Mācamies svētkus svinēt kur ir mūsu tauta (pilsētā) un tajos (bezzirgu) apstākļos, kuros vadam savu ikdienu.

3. KĀ ŪSIŅI SVINAMI?

Ūsiņi ir ļoti skarbas vīrišķās enerģijas vairošanas rits. Vēsturiski tie ir arī visasiņainākie no visiem tradīciju aprakstos minētajiem – šai ziņā pārspējot pat savu rudens pārenieku – Mārtiņu jeb Helovīnu. Klasiskajā variantā Ūsiņu darbības pamatā veica vīri, taisot asinsupurēšanu staļļos, rituālās vagas dzīšanu tīrumā (kailam arot zemi) un pusnakts buršanos dzīvības enerģijas daudzināšanai. Sievām un meitām atlika tikai konstatēt, kā viņu vīri un puiši pavasarī mainās un izstaro pavasara spēku un seksuālo enerģiju. Mēs pat pie pantāga gatavošanas pielaižam sievietes, un Ūsiņus pārvēršam romantiski dziesmotā piknikā… Tas, droši vien tādēļ, ka, pēc ezotēristu mācībām, nu pasaulē dominē sievišķā enerģija.

Ūsiņi varētu būt vispiemērotākais laiks zēnu iesvētībai puišu kārtā. Par šādas mistērijas radīšanu derētu padomāt… Bet pagaidām nekas cits neatliek kā pieturēties pie tā, kas mums ir beidzamo gadu laikā iestrādājies. Tas vairāk atbilst viedoklim, ka katrā no mums ir gan sievišķā gan vīrišķā enerģija un šajā rituālā mēs modinām dzīvības enerģiju sevī. Tas ir – Ūsiņa ērzeli sevī!

Galarezultātā vēlos, lai ikviens gūtu reliģisku dvēseles piepildījumu, bet mūsu zintēšana būtu pietiekami spēcīga, lai strādātu un ietekmētu ikdienu katram rituāla dalībniekam.

Autors: Gunta Saule

Māras diena.

Sieviešu rituāli Māras dienā.

Aīda Rancāne

Par marta iestāšanos man parasti pavēsta apsveikums no bulgāru draugiem. Viņi 1.martā atzīmē Babas Martas dienu. Tā ir viena no trīs Zemes mātei veltītām svinamām dienām Bulgārijā marta mēnesī (vēl ir 9. un 25.marts). Šajā dienā ap roku tiek apsieti vai pie apģērba piesprausti martineci, ko gatavo kopā savijot baltus un sarkanus dzīparus vai no tiem pagatavojot divas kopā sasietas lellītes – puisīti un meitenīti. Šādus amuletus gatavo arī moldāvi, rumāņi, dienvidu ukraiņi, austrumu serbi, ziemeļu grieķi. Martinecus saviem tuvajiem dāvina, piesprauž, apsien kopā ar laba vēlējumiem. Baltā un sarkanā krāsa simbolizē nāvi/dzīvību, vīrišķo/sievišķo, gudrību, spēku/veselību, bet abas kopā – atdzimšanu, jaunu sākumu. Bulgāri tic, ka martineci viņus pasargā no ļaunajiem zemes gariem, kas līdz ar Zemes atmodu mostas augšā un var kaitēt cilvēka veselībai. Šādi apsēji tiek valkāti līdz pirmajiem stārķiem vai koku salapošanai, bet pēc tam kopā ar visu slikto palikti zem akmeņa, gluži kā latviešu tautas dziesmā.

Latviešiem Māras diena ir 9 pavasara svinamo dienu cikla noslēgums. Māras dienas rituāli un aizliegumi daļēji līdzīgi citu pavasara kustoņu/kukaiņu dienu rituāliem, taču ir arī atšķirīgais. To galvenā jēga saistīta ar sievietes veselības, auglības, skaistuma, možuma veicināšanu. Pavasara vienādību laiks ir Zemes (sievišķā) atmodas laiks. Cikliskās Zemes mātes atjaunošanās spējas tiek izmantotas arī sievietes atjaunošanā. Kristīgajā tradīcijā tieši Māras dienā (Marijas pasludināšanas diena) eņģelis Gabriels pavēsta Jaunavai Marijai par ieņemšanu un Jēzus Kristus dzimšanu pēc deviņiem mēnešiem. Šāds sižets balstīts pirmskristīgajā uzskatu sistēmā, kurā Zemes un Saules kosmiskā akta rezultātā pēc deviņiem mēnešiem Ziemassvētkos dzimst jauna Saule.

Atgriežoties pie Māras dienas rituāliem un simboliem, vispirms jāmin tāds Zemes mātes sievišķības simbols, kā kāposti. Pašu Māras dienu mēdz dēvēt par Kāpostu Māru vai Kāpostnīcu. Šajā dienā, pareizāk naktī, uz kāpostu galviņām vai sēkliniekiem redzamas sēklas, kuras nedrīkst aiztikt. Toties Māras dienā iesētie kāposti labi aug. Lielu un baltu kāpostu galviņu veidošanos nodrošina gan baltu lakatu siešana, gan cietu dzijas kamolu tīšana, gan klučku putras vārīšana.

Līdz ar Zemes atmodu arī lācis Māras dienā ceļas no miega. Tamdēļ jāpaspēj piecelties jo agri, lai lācis neatdod savu miegu. Vēl citu Zemes mātes simbolu – cūkas – šajā dienā beidz barot kūtī. Cūku siles tiek apgāztas un pašas cūkas tiek dzītas ganībās mežā. Minētie piemēri liecina par ziemas maiņu uz vasaru, par sievišķā principa aktivizēšanos, iziešanu priekšplānā. Piedevām, ar Māras dienu istabās beidz dedzināt uguni un sāk gulēt ārā.

Māras un sieviešu pārziņā ir govis, piens un no tā gatavotie produkti. Tāpēc Kāpostnīcā pirms saullēkta jānogriež sviesta sitamais mieturis un jāiztaisa sviests, lai krējums būtu biezs. Lai govis vasarā nebizotu, berž tām muguras ar ledu. Visbeidzot, lai tām būtu daudz sviesta un piena, Māras dienā sviestu ēd ar karotēm.

Ar šādām un citām maģiskām darbībām latviešu sievietes ik gadu rūpējas kā par savas sfēras, tā visas saimes, dzimtas, zemes labklājību.

Šogad pēc vairākkārtēja igauņu folkloristes Enes Lukas-Jegikjanas aicinājuma radās iespēja piedalīties igauņu sieviešu svētkos – Māras dienas (igauniski Maarjapäev) svinībās Rannu ciematā. Pēc teicēju liecībām, Māras dienas svinēšana vēl pāris simts gadus atpakaļ bijuši visnozīmīgākie svētki igauņu sabiedrībā. Taču laika gaitā izzuduši pavisam. Šobrīd, pateicoties Enes pētījumiem un aktīvai tradīcijas popularizēšanai, šie svētki sāk atdzimt un ieinteresēt igauņu sievietes.

Īsumā mēģināšu izklāstīt pieredzēto un piedzīvoto ar nolūku, ka šis scenārijs var noderēt kādai par impulsu sākt svētkus svinēt pašai. To lieliski var darīt savā ģimenē vai nelielā draudzeņu lokā.

Ene piekodina, ka līdzi jāņem balti lakati, sarkans vīns un pankūkas. Jā, un krāsaini dzīpari vai lentītes ziedošanai. Bez šiem atribūtiem svētki nevar notikt.

Sievietes no tālākiem novadiem ierodas uz svētkiem jau iepriekšējā vakarā un pie tējas tases pārrunā nākamās dienas svinību gaitu. Ieminējos, ka Latvijā Māras dienas nepietiekamā popularitāte folkloras kustībā varbūt saistīta ar to, ka nav pierakstītas speciāli šiem svētkiem veltītas dziesmas, līdzīgi kā tas ir ar rudens saulgriežiem. Taču Ene kopā ar folkloras pētnieci Mari Koivu man apgalvo, ka igauņiem situācija ir tieši tāda pati. Tādēļ dziedāts tiek par Sauli, pasaules radīšanu. Saule taču ir tā, kas pamodina Zemi un liek tai atjaunoties.

Agri no rīta visas sievietes, galvās uzsējušas baltus lakatus vai autus, pulcējas pie koku alejas, lai dotos uz ciemata nomali sagaidīt saullēktu. Baltie lakati nav tikai kāpostu dēļ. Pēc kāda igauņu mācītāja stāstītā, senākos laikos gadījumos, kad bijusi ļoti liela vajadzība piepildīties kādam lūgumam, sievietes Māras dienas rītā sagaidījušas Sauli kailas. Baltā galvassega papildināja bālo miesu un tuvināja saskarsmei ar citpasauli.

Ceļš līdz saullēkta sagaidīšanas vietai nav parāk garš, taču nav arī īss. Visa ceļa garumā, gan turp, gan atpakaļ, tiek dziedāti monotoni rūnu teksti. Dziedot tiek sagaidīta pati Saule. Ik reizi, piedzīvojot šo brīnumu, sajūtas ir pacilājošas. Tūlīt tiek veikts arī attīrīšanās rituāls. Uz papīra ir iespēja uzrakstīt to, no kā vēlies atbrīvoties un nelielā ugunskurā sadedzināt. Simboliski to var darīt arī sadedzinot salmu čupiņu vai no tiem pagatavotu objektu. Šis ir īstais brīdis arī mazgāt acis un seju labai redzei, skaistumam un možumam. Mēs to darīsim vēlāk, telpā. Traukā, kurā atnesīs svētavota ūdeni, būs ievietota sudraba monētiņa.

Tālāk dziesmas nomaina rotaļas, pa starpām tiek iemalkota līdzpaņemtā karstā tēja. Kur gadījies, kur ne, klāt arī pirmais vīrietis. Pēc ticējumiem, Māras dienā pirmajam satiktajam vīrietim jādāvina sievietēm vīns. Šoreiz automašīnā sēdošais vīrs tika cauri sveikā bez izpirkuma maksas, ar atjokošanu. Varbūt citu reizi gadīsies kāds attapīgāks vīrietis…

Atpakaļceļš ved uz parku. Tajā daudz dižu koku. 25.marts arī igauņiem ir sēru diena. Deportācija skārusi visas Baltijas tautas. Izsūtīto ļaužu piemiņai sniegā tiek iededzinātas daudzas mazākas un lielākas svecītes, kā Piena ceļš. Tās savieno mūs ar mūsu senčiem.

Seko ziedošana. Pie dižajiem kokiem tiek nolikti maizes gabaliņi. Katra sieviete izvēlas kādu koku un iesien tajā sarkanu dzīparu vai lentīti. Šajā brīdī var kaut ko vēlēties. Visbeidzot arī pašas viena otru apsveicam un novēlam visu to labāko. Esam attīrītas, uzlādētas, piepildītas un laimīgas.

Svētki turpinās iekštelpās. Sievietes uzklāj galdu. Uz tā ir rituālie dzērieni sarkanā krāsā un rituālie ēdieni – pankūkas, apaļi pīrāgi, maize, sviests. Vāzē ielikti zari, tajos iesieti sarkani dzīpari. Ieturam nelielu svētku maltīti. Mūsu pulkam ik pa laikam pievienojas mazākas un lielākas meitenes, arī jaunietes. Katra no mums daudzina kādu iepriekšējās paaudzes sievieti – savu māti vai vecomāti. Sievietes dalās stāstos par savām vecmammām, viņu pārgalvībām un spilgtākajiem dzīves notikumiem. Šādi stāsti stiprina. Citos gados tikuši pārrunāti arī gaidāmie ģimenes godi kopienā. Meitas, kas tajā gadā gatavojas iziet pie vīra tiek iepazīstinātas ar gaidāmajiem rituāliem, tie pat tiek izmēģināti.

Pienācis laiks nākotnes izzināšanai. Līdzīgi kā mēs to darām Ziemassvētkos, zem tasītēm tiek palikti dažādi simboliski priekšmeti un neprecētās meitas var izzīlēt savu likteni līdz nākošajai Māras dienai. Iespējas/variantus, ko var uzzināt, sievietes izvēlās pašas.

Ap pulksten pusdesmitiem ir atļauts svētku svinībām pievienoties arī vīriešiem. Ierodas muzikanti un sievietēm velta savas dziesmas un mūziku. Sievietes dejo, dzied, rotaļājas. Baudot vīnu un mūziku rit sarunas. Man tiek dota iespēja iepazīstināt klātesošos ar sieviešu svētku tradīcijām Latvijā. Pieredžu apmaiņa bagātina.

Svētku nobeigumā sievietes darina sev rotas. No krāsainām stikla pērlītēm un akmentiņiem pēc arhīvu paraugiem vai savas intuīcijas varam izveidot sev krellītes. Rotāšanās sievieti ne tikai padara skaistu, bet arī aizsargā. Šim nolūkam igaunietes krellītēs iesien sarkanu zīda lentīti.

Visbeidzot kopīgi tiek vārīta putra. Tā izdodas neparasti garšīga.

Mājupceļā manas meitas sāk mani iztaujāt par mūsu dzimtas sievietēm. Svētki ir rosinājuši interesi par savām saknēm. Mēs esam sajutušas šo spēku, ko glabā un nodod no paaudzes paaudzē sievietes.

Kādā žurnālā, kas gadās pa rokai, lasu, ka mūsdienu dzīve ir ļoti prasīga pret sievietēm. Trauksmains darba ritms, ģimenes dzīve, stress un problēmas pārņēmušas ikdienu. Tamdēļ tiek piedāvāti preparāti, procedūras, terapijas. Kādēļ neizmantot paaudžu paaudzēs pārbaudītās zinības sevis attīrīšanai un atjaunošanai šajā enerģētiski uzlādētajā laikā, ko piedāvā pavasara Māras diena ar saviem rituāliem un tradīcijām? Kā apgalvoja Ene, tās, kas vienreiz pamēģinājušas svinēt Māras dienu, vairs nevar to nedarīt.

Meteņi.

METEŅI.

Latviešu gadskārtā Meteņus svin starp Ziemassvētkiem un Lieldienām; Gregorija kalendārā tie ir 6. februārī. Meteņiem un sekojošai Pelnu dienai ir svarīga nozīme latviešu senajā laika skaitīšanas sistēmā: Meteņos izbeidzas ziema, un nākamā dienā – Pelnu dienā – sākas pavasaris un jauns gads.

METENIS.

Metenis kā gaismas personificējums ar savām raksturīgām īpašībām un darbībām iekļaujas gadskārtas teiksmu tēlu – Dievadēlu pulkā. Latviešu iztēlē, svinot viņa gadskārtējo atnākšanu, Metenis parādās arī kā Meteņdienas cilvēkojums, kas darbojas ļaužu vidū lauku setā. Līdzīgi citiem Dievadēliem arī Metenim ir ğimene ar dēliem un meitām, bet dainu ziņas par tiem skopas – to tēli nav tālāk izveidoti.

Meteņami pieci dēli, visi pieci arājiņi;
Meteņami piecas meitas, visas meitas malējiņas. 32215

Cilvēkotā Meteņa izskats dainās nav aprakstīts. Vīžu gatavošana apavam it kā domāta velte Metenim, bet arī netieši apraksta laika apstākļus, kad ļaudīm pašiem vēl aukstuma dēļ jāauj kājas.

Meteņam vīzes pinu, Meteņam auklas viju;
Lai Lieldiena vazājās basajām kājiņām. 32217.

Toties dainās diezgan daudz aprakstīta Meteņa darbība un piederumi. Redzams, ka Meteņa raksturīgākā darbība ir vizināšanās ar kamanām, kas nodrošina gaŗu linu augšanu un veicina auglību druvās.

Vizu, vizu, Metenīti, no kalniņa lejiņā;
Lai aug mani gaŗi lini zeltotām podziņām. Jurj. II 34.

Meteņa piederumos redzamāko vietu ieņem cūkas galva un ausis, cūkas kājas un miežu plācenis, ko Metenis atnes līdzi, nākdams Dievadēliem raksturīgā veidā pār kalnu.

Metens nāca pār kalniņu, cūkas auss padusē,
Kas godīga saiminiece, kūra guni namiņā. F 749,118.

Dainās cūkas gaļa minēta arī Mārtiņos un Ziemassvētkos. Tā ir visu ziemas svinību mielastu sastāvdaļa, ko atnākdami līdzi atnes gan Ziemassvētki, gan Metenis. Cūkas iesaistīšana svinību rituāla daļā vedina uz domām, ka šeit meklējama kāda sevišķa simboliska nozīme. To apliecina daži vēstījumi indiešu reliğijā: tur Saule cīnas ar kuili, kas ir tumsas simbols, un cīņā to uzvar. Latviešu dainās vai folklorā nav ziņu par kāda teiksmu tēla cīņu ar cūku, bet viena daina gan tēlo cūkas bojā eju cita zīmīga iemesla dēļ – tur iejaukta kustība pār kalnu, kas simbolizē gaismas gājumu debesīs. Vēl ievērojams, ka tai pašā dainā Meteņa darbībai ir iznīcinātājs raksturs.

Metens ēda smecerīti, aiz ausīm turēdams;
Cūka kaklu nolauzusi, no kalniņa laizdamās. F 821,477.

METEŅU GAIDĪŠANA.
Meteņiem paredzēta viena diena, bet izdarības sākas jau pussvētē; notiek gatavošanās Meteņiem un Meteņu gaidīšana, arī braukšana tālos ciemos un vizināšanās ar ragaviņām; vakarā ir Meteņu mielasts un budēļos iešana. Nākamā diena – svētdiena ir īstā Meteņu diena, kad turpinās mielošanās, dziedāšana, ciemošanās un vizināšanās. Diena beidzas ar Meteņa izvadīšanu.

Meteņu dienai ir jautrs raksturs. Meteni visi gaida ar prieku, jo ziema iet uz beigām un tuvojas pavasaris. Izbeidzas gaŗo, tumšo ziemas vakaru nodarbības, cilvēku domas pārslēdzas uz pavasaŗa darbiem. Dienas kļuvušas gaišākas un saulainākas. Jo sevišķi priecīgi par Meteņa atnākšanu ir bērni, un tas izpaužas viņu nodarbībās, vizinoties ar ragaviņām. Meteni gaida arī pieaugušie, domādami par nākamiem pavasaŗa un vasaras darbiem.

Nāc nākdams, Metenīti, daudz uz tevi gaidītāju:
Gaid’ arāji, ecētāji, gaid’ miezīšu sējējiņi. Tēv. dz.

Visu gadu naudu krāju Metenīša vakaram;
Es māsiņas vizināšu Metenīša vakarā. 32235.

Latvijas klimatā Meteņos vēl ir sniegs un ledus. Tāpēc visu gaidītais Metenis brauc ar ragavām pa aizsalušo Daugavu, laižas no kalna vai nāk pār kalnu.

Metens brauca par Daugavu, cūkas ausis kulītē.
Brauc, Meteni, Vidzemē, dabūs’ pilnu kamaniņu. 32220.

Metenis nekad nenāk tukšām rokām. Viņam vienmēr līdzi miežu plāceņi, bet sevišķi zīmīgs ciema kukulis ir cūkas galva vai cūkas ausis.

Metens nāk, Metens nāk, ko Metenis atnesīs?
Cūkas ausi atnesīs, miežu miltu plācenīti. 12,1377.

Meteni saņem saimniece, tūlīt kurdama pavardā uguni mielasta gatavošanai.

Metens nāca pār kalniņu, galvas puse padusē.
Kas bijāt saiminieces, kuŗat guni namiņā! 32224.

Meteņa mielasta ēdienos redzama liela dažādība. Gatavo ne tikai cūkas galvu, smeceri, cūkas ausis un kājas, bet arī miežu un kaņepju plāceņus un slokātņus (plāceņus ar pildījumu) un cep pīrāgus. Bez tam īpašs Meteņu ēdiens ir zīdenis jeb grūdenis, ko gatavo no žāvētas cūkas galvas puses, savārot ar grūbām un kartupeļiem.

Tik dabūju grūdenīša kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju priecāties kā rudeni kāziņās. 32228.

Tik dabūju zīdenīša kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju jaunu meitu kā rudeni kulšanā. F 596,150.

No tā mieža putru vāra, no tā dara alutīnu.
Kā tā putra tā nereiba, ka reibst miežu alutīnis? 19750.

CIEMOS BRAUKŠANA UN VIZINĀŠANĀS.

Ar bagāti sagatavoto Meteņa mielastu var bez rūpēm uzņemt viesus, kas atbrauc no tuvienes un tālienes. Meteņos tālo ciemu braukšanai ir simboliska nozīme – tā veicina linu un lopu labu padošanos nākamā vasarā.

Uz Meteni tāļu brauču, lai liniņi gaŗi aug.
Uz Lieldienu šūpojos, lai telītes barojās. 32209(3).

Gaŗi laidu kumeliņu Metenīša vakarā,
Lai aug lini tievi, gaŗi mana tēva tīrumā. F 821,479.

Meteņos ciemojas vairākas dienas no vietas: iesāk Meteņa vakarā un kādreiz mājās brauc tikai trešā dienā – Pelnu dienā. Parasti ciemos braukšana jau iepriekš sarunāta, bet Meteņos viesi ierodas arī bez aicināšanas, sagaidot labu uzņemšanu.

Nāc, māsiņa, cik nākdama, nāc Meteņa vakarā!
Pelnu dienu pārtecēsi, plācenīša paēduse. 32226.

Uz brāļiem, uz brāļiem Metenīša vakarā!
Dos man pupas, dos man zirņus, dos man cūkas smecerīti 53118

Meteņos visvairāk izcelta vizināšanās ar ragaviņām. To dara gan bērni, gan pieaugušie. Bērniem vizināšanās ir sevišķi priecīga nodarbība, bet pamatā tā ir analoğiska darbība, kad ar slaidu laišanos no kalna cer veicināt gaŗu linu augšanu nākamā vasarā.

Viza viza kamaniņas Metenīša vakarā,
Lai aug lini tievi gaŗi, lins liniņa galiņā. F 498,540.

Pašā Meteņa vakarā vizināšanās izdarībā piedalās visi sētas ļaudis.

Audziet man gaŗi lini, mirkstiet balti ezerā!
Es māsiņas vizināju Metenīša vakarā. 32210.

Bērni, laižoties no kalna, cenšas pārspēt cits citu un savā starpā sasaucas:

Manam tēvam gaŗi lini,
Manam tēvam vēl gaŗāki,
Manam tēvam visgaŗāki. F 72,790.

Manam tēvam gaŗi lini, zelta poga galiņā;
Sābru tēvam īsi lini, cūkas stapars galiņā. F 228,482.

Vizināšanās ar ragaviņām turpinās visu Meteņa dien. Lai šī jautrā nodarbība nebūtu jāpārtrauc ar ēdienreizi sētā, tad ēdienu var paņemt līdzi.

Vizi vizi, Metenīti, no kalniņa lejiņā;
Cik no kalna nolaidos, tik no kājas nokodos. F 617,517.

METEŅU VAKARA NORISES.

Meteņu vakara galvenais notikums ir Meteņu mielasts, kuŗā simboliski piedalās arī pats Metenis.

Meteņam putru viru deviņiem miezīšiem:
Man deviņi bāleniņi, miežus putras ēdājiņi. 32216.

Galdā liek sagatavotos ēdienus, dzēriens ir alus. Vakara nodarbībās ietilpst Meteņa daudzināšana un raksturīgā saimnieces deja, kuŗas nozīme ir veicināt ražību un auglību, sevišķi to attiecinot uz liniem un lopiem.

Dietu, dietu, saimeniece, Metenīša vakarā,
Lai linīši gaŗi auga, lai telītes barojās. 32211.

Padanco, saimeniece, Metenīša vakarā,
Lai danco govis vērši pavasar’ tīrumā! 32227.

Lec mani jēriņi, lec kazlēniņi,
Ij es pati palēkāju, Metenīša vakarā. B 33466(1).

Arī līgošanās kustība nozīme deju.

Metenīša vakarā tāļu braucu pīrāgos;
Iedzēruse, līgojos, lai telītes raibas auga. 32219.

Vakara norisēs iekļaujas arī budēļu saņemšana un budēļos iešana uz citām sētām. Meteņi ir pēdējā budēļos ejamā reize, jo budēļi pieder ziemas nodarbībām. Pēc Meteņiem sākas pavasaris un tad budēļos vairs neiet.

Čužu čužu, važu važu Metenīša vakarā;
Kas ne čužu, kas ne važu, tam neauga gaŗi lini. 32231.

Jautra rotaļa bērnu izjokošanai ir Meteņa dzīšana, kur izdarības centrā ir Meteņa pīrāgi. Bērnus uzaicina turēt maisu, lai Metenis var sviest tajā pīrāgus un zelta pogas. Īstie pīrāgu metēji ir mājas puiši, kas beigās bērnus aplaista ar ūdeni.

Meteni Meteni, kur liki pīrāgu?
Klētī plauktā, krustiņš virsū. 32218.

METEŅA IZVADĪŠANA.

Meteņu svinības izbeidzas ar nākamās dienas – Pelnu dienas – atnākšanu.

Metens kaktā sukājas, Pelnu dienas gaidīdams,
Kad atnāca Pelnu diena, kules kāra mugurā. F 821,476.

Ļaudis ar dziesmām raida Meteni projām un pavada to ar Dieva palīgu līdz citam gadam.

Ej projām, Metenīt, ar to miežu plācenīt’!
Man atnāks Lieldieniņa ar baltām oliņām. 32213.

Ej ar Dievu, Metenīti, ar to savu slokātnīti!
Atnāks mūsu Lieldieniņa ar balto piena rausi. 32213(2).

Ej ar Dievu, Metenīt, nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu, tad mēs tevi saņemsim! 32212.

PELNU DIENA.

Pirmdiena pēc Meteņiem ir Pelnu diena, ar kuŗu senajā laika skaitīšanā iesākas jauns gads.

Metens kaktā sukājas, Pelnu dienas gaidīdams,
Nu atnāca Pelnu diena, bēdz, Meteni, aizkrāsnē! 32223

Pelnu dienas nosaukums cēlies no pelnos ierušinātas uguns, ko ņēma līdz un kas nepieciešama, kad dodas līst un izdedzināt līdumus jauniem tīrumiem – jaunām saimniecībām. Ar šo nodarbību saistīta pieaugušu dēlu iziešana savā dzīvē, kas notikusi Pelnu dienā. Tāpēc tautā Pelnu dienu pazīst kā jaunu saimniecību dibināšanas laiku. Pelnu dienā dzīves vietas maina arī gājēji – puiši un meitas. Dainās Pelnu diena nav cilvēkota. Pelnu dienas ēdieni ir plāceņi un karašas.

Puiši puiši, Pelnu dienu braucat maikšķu eglienē,
Cērtat koku, kas priekšā, lagzdu vien necērtate:
Lagzdiņaje pulks dēliņi, visiem kaula kažociņi. 53115

Mağers Grīns un Māra Grīna, Latviešu gads, gadskārta un godi, ALA 1983; 1987. USA. Everest, Rīga, 1992.

http://www.dievturi.org/Meteni_000.htm

METEŅI.

Latviešu gadskārtā Meteņus svin starp Ziemassvētkiem un Lieldienām; Gregorija kalendārā tie ir 6. februārī. Meteņiem un sekojošai Pelnu dienai ir svarīga nozīme latviešu senajā laika skaitīšanas sistēmā: Meteņos izbeidzas ziema, un nākamā dienā – Pelnu dienā – sākas pavasaris un jauns gads.

METENIS.

Metenis kā gaismas personificējums ar savām raksturīgām īpašībām un darbībām iekļaujas gadskārtas teiksmu tēlu – Dievadēlu pulkā. Latviešu iztēlē, svinot viņa gadskārtējo atnākšanu, Metenis parādās arī kā Meteņdienas cilvēkojums, kas darbojas ļaužu vidū lauku setā. Līdzīgi citiem Dievadēliem arī Metenim ir ğimene ar dēliem un meitām, bet dainu ziņas par tiem skopas – to tēli nav tālāk izveidoti.

Meteņami pieci dēli, visi pieci arājiņi;
Meteņami piecas meitas, visas meitas malējiņas. 32215

Cilvēkotā Meteņa izskats dainās nav aprakstīts. Vīžu gatavošana apavam it kā domāta velte Metenim, bet arī netieši apraksta laika apstākļus, kad ļaudīm pašiem vēl aukstuma dēļ jāauj kājas.

Meteņam vīzes pinu, Meteņam auklas viju;
Lai Lieldiena vazājās basajām kājiņām. 32217.

Toties dainās diezgan daudz aprakstīta Meteņa darbība un piederumi. Redzams, ka Meteņa raksturīgākā darbība ir vizināšanās ar kamanām, kas nodrošina gaŗu linu augšanu un veicina auglību druvās.

Vizu, vizu, Metenīti, no kalniņa lejiņā;
Lai aug mani gaŗi lini zeltotām podziņām. Jurj. II 34.

Meteņa piederumos redzamāko vietu ieņem cūkas galva un ausis, cūkas kājas un miežu plācenis, ko Metenis atnes līdzi, nākdams Dievadēliem raksturīgā veidā pār kalnu.

Metens nāca pār kalniņu, cūkas auss padusē,
Kas godīga saiminiece, kūra guni namiņā. F 749,118.

Dainās cūkas gaļa minēta arī Mārtiņos un Ziemassvētkos. Tā ir visu ziemas svinību mielastu sastāvdaļa, ko atnākdami līdzi atnes gan Ziemassvētki, gan Metenis. Cūkas iesaistīšana svinību rituāla daļā vedina uz domām, ka šeit meklējama kāda sevišķa simboliska nozīme. To apliecina daži vēstījumi indiešu reliğijā: tur Saule cīnas ar kuili, kas ir tumsas simbols, un cīņā to uzvar. Latviešu dainās vai folklorā nav ziņu par kāda teiksmu tēla cīņu ar cūku, bet viena daina gan tēlo cūkas bojā eju cita zīmīga iemesla dēļ – tur iejaukta kustība pār kalnu, kas simbolizē gaismas gājumu debesīs. Vēl ievērojams, ka tai pašā dainā Meteņa darbībai ir iznīcinātājs raksturs.

Metens ēda smecerīti, aiz ausīm turēdams;
Cūka kaklu nolauzusi, no kalniņa laizdamās. F 821,477.

METEŅU GAIDĪŠANA.
Meteņiem paredzēta viena diena, bet izdarības sākas jau pussvētē; notiek gatavošanās Meteņiem un Meteņu gaidīšana, arī braukšana tālos ciemos un vizināšanās ar ragaviņām; vakarā ir Meteņu mielasts un budēļos iešana. Nākamā diena – svētdiena ir īstā Meteņu diena, kad turpinās mielošanās, dziedāšana, ciemošanās un vizināšanās. Diena beidzas ar Meteņa izvadīšanu.

Meteņu dienai ir jautrs raksturs. Meteni visi gaida ar prieku, jo ziema iet uz beigām un tuvojas pavasaris. Izbeidzas gaŗo, tumšo ziemas vakaru nodarbības, cilvēku domas pārslēdzas uz pavasaŗa darbiem. Dienas kļuvušas gaišākas un saulainākas. Jo sevišķi priecīgi par Meteņa atnākšanu ir bērni, un tas izpaužas viņu nodarbībās, vizinoties ar ragaviņām. Meteni gaida arī pieaugušie, domādami par nākamiem pavasaŗa un vasaras darbiem.

Nāc nākdams, Metenīti, daudz uz tevi gaidītāju:
Gaid’ arāji, ecētāji, gaid’ miezīšu sējējiņi. Tēv. dz.

Visu gadu naudu krāju Metenīša vakaram;
Es māsiņas vizināšu Metenīša vakarā. 32235.

Latvijas klimatā Meteņos vēl ir sniegs un ledus. Tāpēc visu gaidītais Metenis brauc ar ragavām pa aizsalušo Daugavu, laižas no kalna vai nāk pār kalnu.

Metens brauca par Daugavu, cūkas ausis kulītē.
Brauc, Meteni, Vidzemē, dabūs’ pilnu kamaniņu. 32220.

Metenis nekad nenāk tukšām rokām. Viņam vienmēr līdzi miežu plāceņi, bet sevišķi zīmīgs ciema kukulis ir cūkas galva vai cūkas ausis.

Metens nāk, Metens nāk, ko Metenis atnesīs?
Cūkas ausi atnesīs, miežu miltu plācenīti. 12,1377.

Meteni saņem saimniece, tūlīt kurdama pavardā uguni mielasta gatavošanai.

Metens nāca pār kalniņu, galvas puse padusē.
Kas bijāt saiminieces, kuŗat guni namiņā! 32224.

Meteņa mielasta ēdienos redzama liela dažādība. Gatavo ne tikai cūkas galvu, smeceri, cūkas ausis un kājas, bet arī miežu un kaņepju plāceņus un slokātņus (plāceņus ar pildījumu) un cep pīrāgus. Bez tam īpašs Meteņu ēdiens ir zīdenis jeb grūdenis, ko gatavo no žāvētas cūkas galvas puses, savārot ar grūbām un kartupeļiem.

Tik dabūju grūdenīša kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju priecāties kā rudeni kāziņās. 32228.

Tik dabūju zīdenīša kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju jaunu meitu kā rudeni kulšanā. F 596,150.

No tā mieža putru vāra, no tā dara alutīnu.
Kā tā putra tā nereiba, ka reibst miežu alutīnis? 19750.

CIEMOS BRAUKŠANA UN VIZINĀŠANĀS.

Ar bagāti sagatavoto Meteņa mielastu var bez rūpēm uzņemt viesus, kas atbrauc no tuvienes un tālienes. Meteņos tālo ciemu braukšanai ir simboliska nozīme – tā veicina linu un lopu labu padošanos nākamā vasarā.

Uz Meteni tāļu brauču, lai liniņi gaŗi aug.
Uz Lieldienu šūpojos, lai telītes barojās. 32209(3).

Gaŗi laidu kumeliņu Metenīša vakarā,
Lai aug lini tievi, gaŗi mana tēva tīrumā. F 821,479.

Meteņos ciemojas vairākas dienas no vietas: iesāk Meteņa vakarā un kādreiz mājās brauc tikai trešā dienā – Pelnu dienā. Parasti ciemos braukšana jau iepriekš sarunāta, bet Meteņos viesi ierodas arī bez aicināšanas, sagaidot labu uzņemšanu.

Nāc, māsiņa, cik nākdama, nāc Meteņa vakarā!
Pelnu dienu pārtecēsi, plācenīša paēduse. 32226.

Uz brāļiem, uz brāļiem Metenīša vakarā!
Dos man pupas, dos man zirņus, dos man cūkas smecerīti 53118

Meteņos visvairāk izcelta vizināšanās ar ragaviņām. To dara gan bērni, gan pieaugušie. Bērniem vizināšanās ir sevišķi priecīga nodarbība, bet pamatā tā ir analoğiska darbība, kad ar slaidu laišanos no kalna cer veicināt gaŗu linu augšanu nākamā vasarā.

Viza viza kamaniņas Metenīša vakarā,
Lai aug lini tievi gaŗi, lins liniņa galiņā. F 498,540.

Pašā Meteņa vakarā vizināšanās izdarībā piedalās visi sētas ļaudis.

Audziet man gaŗi lini, mirkstiet balti ezerā!
Es māsiņas vizināju Metenīša vakarā. 32210.

Bērni, laižoties no kalna, cenšas pārspēt cits citu un savā starpā sasaucas:

Manam tēvam gaŗi lini,
Manam tēvam vēl gaŗāki,
Manam tēvam visgaŗāki. F 72,790.

Manam tēvam gaŗi lini, zelta poga galiņā;
Sābru tēvam īsi lini, cūkas stapars galiņā. F 228,482.

Vizināšanās ar ragaviņām turpinās visu Meteņa dien. Lai šī jautrā nodarbība nebūtu jāpārtrauc ar ēdienreizi sētā, tad ēdienu var paņemt līdzi.

Vizi vizi, Metenīti, no kalniņa lejiņā;
Cik no kalna nolaidos, tik no kājas nokodos. F 617,517.

METEŅU VAKARA NORISES.

Meteņu vakara galvenais notikums ir Meteņu mielasts, kuŗā simboliski piedalās arī pats Metenis.

Meteņam putru viru deviņiem miezīšiem:
Man deviņi bāleniņi, miežus putras ēdājiņi. 32216.

Galdā liek sagatavotos ēdienus, dzēriens ir alus. Vakara nodarbībās ietilpst Meteņa daudzināšana un raksturīgā saimnieces deja, kuŗas nozīme ir veicināt ražību un auglību, sevišķi to attiecinot uz liniem un lopiem.

Dietu, dietu, saimeniece, Metenīša vakarā,
Lai linīši gaŗi auga, lai telītes barojās. 32211.

Padanco, saimeniece, Metenīša vakarā,
Lai danco govis vērši pavasar’ tīrumā! 32227.

Lec mani jēriņi, lec kazlēniņi,
Ij es pati palēkāju, Metenīša vakarā. B 33466(1).

Arī līgošanās kustība nozīme deju.

Metenīša vakarā tāļu braucu pīrāgos;
Iedzēruse, līgojos, lai telītes raibas auga. 32219.

Vakara norisēs iekļaujas arī budēļu saņemšana un budēļos iešana uz citām sētām. Meteņi ir pēdējā budēļos ejamā reize, jo budēļi pieder ziemas nodarbībām. Pēc Meteņiem sākas pavasaris un tad budēļos vairs neiet.

Čužu čužu, važu važu Metenīša vakarā;
Kas ne čužu, kas ne važu, tam neauga gaŗi lini. 32231.

Jautra rotaļa bērnu izjokošanai ir Meteņa dzīšana, kur izdarības centrā ir Meteņa pīrāgi. Bērnus uzaicina turēt maisu, lai Metenis var sviest tajā pīrāgus un zelta pogas. Īstie pīrāgu metēji ir mājas puiši, kas beigās bērnus aplaista ar ūdeni.

Meteni Meteni, kur liki pīrāgu?
Klētī plauktā, krustiņš virsū. 32218.

METEŅA IZVADĪŠANA.

Meteņu svinības izbeidzas ar nākamās dienas – Pelnu dienas – atnākšanu.

Metens kaktā sukājas, Pelnu dienas gaidīdams,
Kad atnāca Pelnu diena, kules kāra mugurā. F 821,476.

Ļaudis ar dziesmām raida Meteni projām un pavada to ar Dieva palīgu līdz citam gadam.

Ej projām, Metenīt, ar to miežu plācenīt’!
Man atnāks Lieldieniņa ar baltām oliņām. 32213.

Ej ar Dievu, Metenīti, ar to savu slokātnīti!
Atnāks mūsu Lieldieniņa ar balto piena rausi. 32213(2).

Ej ar Dievu, Metenīt, nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu, tad mēs tevi saņemsim! 32212.

PELNU DIENA.

Pirmdiena pēc Meteņiem ir Pelnu diena, ar kuŗu senajā laika skaitīšanā iesākas jauns gads.

Metens kaktā sukājas, Pelnu dienas gaidīdams,
Nu atnāca Pelnu diena, bēdz, Meteni, aizkrāsnē! 32223

Pelnu dienas nosaukums cēlies no pelnos ierušinātas uguns, ko ņēma līdz un kas nepieciešama, kad dodas līst un izdedzināt līdumus jauniem tīrumiem – jaunām saimniecībām. Ar šo nodarbību saistīta pieaugušu dēlu iziešana savā dzīvē, kas notikusi Pelnu dienā. Tāpēc tautā Pelnu dienu pazīst kā jaunu saimniecību dibināšanas laiku. Pelnu dienā dzīves vietas maina arī gājēji – puiši un meitas. Dainās Pelnu diena nav cilvēkota. Pelnu dienas ēdieni ir plāceņi un karašas.

Puiši puiši, Pelnu dienu braucat maikšķu eglienē,
Cērtat koku, kas priekšā, lagzdu vien necērtate:
Lagzdiņaje pulks dēliņi, visiem kaula kažociņi. 53115

Mağers Grīns un Māra Grīna, Latviešu gads, gadskārta un godi, ALA 1983; 1987. USA. Everest, Rīga, 1992.

8. marts dažādi domājošajiem

Iespējams, drīz kādam Latvijas iedzīvotājam 8. marts saistīsies nevis ar nostalģiju pēc vecajiem labajiem laikiem, bet gan vienkārši ar dažāda līmeņa diskusijām – vajag mums 8. martu vai nevajag?

Iespējams, drīz kādam Latvijas iedzīvotājam 8. marts saistīsies nevis ar nostalģiju pēc vecajiem labajiem laikiem, kur sieviešu solidaritātes ideja kalendārā bija iezīmēta ar sarkanu skaitli, bet gan vienkārši ar dažāda līmeņa diskusijām – vajag mums 8. martu vai nevajag? Kamēr domātāji domā, Mēs atrada dažus iemeslus, kāpēc šo dienu no kalendāra svītrot ārā nevajadzētu, jo ne jau tikai sievietes šajā dienā ir solidarizējušās prasībā pēc tulpju grēdām un uzmanības. Vēstures stāsti piedāvā gana daudz ievērības cienīgu notikumu, kas saistās ar 8. martu, – kāds svin Mātes dienu, cits mēģina atteikties no smēķēšanas, bet vēl kāds piemin revolūciju.

Sākumā – tomēr sievietes

Lai gan 8. marta ideja ir sieviešu emancipācijas produkts strādnieku kustības laikmetā, paveroties senākos kalendāros, uzzinām, ka 1702. gadā pēc Anglijas karaļa Viljama III nāves troni pārņem karaliene Anna Stjuarte, kas pēc 1707. gadā veiktās Anglijas un Skotijas apvienošanas kļūst par pirmo karalieni, kas vadīja Lielbritāniju.
Gana simbolisks bija varas pārņemšanas veids – feministes savu pašapziņu var spēcināt ar apziņu, ka nelaiķis Viljams patiešām krita. Tiesa, ne no troņa, bet gan no zirga, un vēlāk no gūtajām traumām nomira. Tātad sieviešu kustības entuziasti mierīgi var pārcelt 8. marta vēstures saknes dažus gadsimtus senāk. Oficiāli Starptautiskā sieviešu diena tiek svinēta kopš 1911. gada.

Taču, šķiet, viens no jaunākajiem iemesliem 8. marta svinēšanai ir tāds, ka Kanādas pilsētā Otavā 8. marts ir dziedātājas Elenisas Morisetes diena. Tiesa, viņa pati no šīs dienas ir atteikusies, par iemeslu minot, ka šis datums ir jau aizņemts. Tomēr daudzi mūziķes fani par to īpaši nesatraucas un ar vairākām izsaukuma zīmēm kalendārā atzīmē šo datumu.

Savukārt Albānijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā, Slovēnijā, Maķedonijā, Bulgārijā un Rumānijā 8. martā svin Mātes dienu.

Marta revolūcija

1917. gadā Krievija pārdzīvoja divas revolūcijas – februārī un oktobrī, kas, pārejot uz jauno stilu, tikpat labi varētu tikt nodēvētas par marta un novembra revolūcijām. Neieslīgstot vēsturiskās apcerēs par Padomju Krievijas tapšanas līkločotajiem ceļiem, jāatzīmē 23 notikumi, kas, pēc jaunā stila rēķinot, iekrīt akurāt 8. martā. Pēterpilī bija sākušās grūtības ar pārtiku, un bada dēļ tur izcēlās nemieri, kuru atskaņas līdz ar citiem revolūcijas laika notikumiem lasāmas arī aizokeāna avīzē New York Times.

Tās dienas laikraksts, atsaucoties uz savu korespondentu, ziņo, ka ļaudis, nesaņēmuši pārtiku, sadumpojušies un izgājuši ielās, izlaupot maiznīcas un atņemot pārtiku tiem, kam tā vēl bijusi. «Petrogradā ir daudz kazaku un jātnieku policijas patruļu. Lielākā daļa pūļa, tajā skaitā sievietes un bērni, bija izgājuši ārā, lai skatītos, kā citi ļaudis meklē nepatikšanas,» par 1917. gada 8. marta (23. februāra) notikumiem raksta New York Times. «Kopējā atmosfēra ir līdzīga kā brīvdienās, bet ar jaušamu pērkona tuvošanos.» Pērkons tuvojas, un februāra revolūcija ir sākusies.

Par vēl kādu revolūciju nu jau Padomju Savienība pasauli informēja 1950. gada 8. martā, paziņojot, ka tās rīcībā ir atombumba, savukārt 1983. gada 8. martā ASV prezidents Padomju Savienību nodēvē par ļaunuma impēriju. Padomju Savienība ir sabrukusi, taču Lielā komunikatora apzīmējums joprojām ir dzīvs, un tādā vīzē, spriežot pēc Latvijas Transatlantiskās organizācijas gatavotajām sarkanajām skrejlapiņām, tagad ir modīgi dēvēt Baltkrieviju.

Viena no neskaitāmajām revolūcijām 8. martā notikusi arī Sīrijā. Par Sīrijas dumpjiem un daudzām šāda veida starpnacionālām politiskām attiecībām ir garš stāsts, tomēr 1963. gada 8. marta apvērsums, kuru vadīja partija Baath (tā pati, pie kuras piederēja arī bijušais Irākas līderis Sadāms Huseins un kura pirms dažiem mēnešiem bija vadījusi apvērsumu arī Irākā), noslēdza zināmu Sīrijas vēstures posmu, un tāpēc 8. marts te ik gadu tiek atzīmēts kā revolūcijas gadadiena.

Sākam jaunu dzīvi?

Lai norādītu, ka 8. marts varētu attiekties uz plašiem ļaužu slāņiem, Britu karaliskā farmaceitu savienība 8. martu pasludinājusi par nesmēķēšanas dienu. Šajā dienā britu ārsti aicina doties pie aptiekāra, lai aprunātos par iespējamiem ceļiem, kā tikt vaļā no smēķēšanas. Tā kā daudzviet vai nu stājušies spēkā, vai jau darbojas pretsmēķēšanas likumi – piemēram, Lielbritānijā tāds stāsies spēkā 2007. gada vasarā –, pašlaik ir īstais laiks, lai meklētu palīdzību, teikts Farmaceitu savienības izplatītajā paziņojumā. Tiesa, paziņojuma tālākais teksts diez vai iedrošinās daudzus gaidāmā grūtā ceļa gājējus: «Smēķēšanas atmešanai nepieciešama plānošana, iedrošināšana, atbalsts, motivācija, un aptiekāri šajā procesā var palīdzēt.»

Ja kādam ienāk prātā vilkt paralēles ar Mihaila Bulgakova stāstu Morfijs, kurā varonis tik ilgi domāja par atradināšanos, līdz saprata, ka tas nemaz nav nepieciešams, – farmaceiti sniedz nelielu statistisku mierinājumu. Piedāvātajos datos teikts, ka 70 procentu britu smēķētāju zina, ka pastāv tāda nesmēķēšanas diena, savukārt 30 procentu dara kaut ko nesmēķēšanas plāna labad. Jebkurā gadījumā – alternatīvā 8. marta svinētāji var ielūkoties interneta lapā http://www.nosmokingday.org.uk un, iespējams, mēģināt šo tradīciju paplašināt ne tikai aiz britu salu robežām.

Citi svarīgi datumi

Ja esat sadomājuši pilnvērtīgi atzīmēt 8. martu, nedrīkst aizmirst arī citus svarīgus notikumus. Tā, piemēram, 1618. gadā Johaness Keplers atklāja Trešo planētu kustības likumu, proti, ka laiks, reizināts kvadrātā, ko planēta pavada, veicot pilnu ceļu pa orbītu, ir tieši proporcionāls orbītas garākajam rādiusam, kas reizināts kubā. Tiesa gan, pētnieks drīz no sava novērojuma vēlējās atteikties, jo sākotnējos aprēķinos bija iezagusies kļūda, taču tā paša gada 15. maijā viņš savus sākotnējos novērojumus apstiprināja.

1999. gada 8. martā ASV Augstākā tiesa, noraidot apelācijas prasību, atbalstīja Timotija Makveja sodīšanu par ASV valdības ēku spridzināšanu Oklahomā 1995. gada 19. aprīlī, nogalinot 168 upurus. 2001. gada 11. jūnijā T. Makvejam veica nāvējošu injekciju, un T. Makveja nāvesstundas pēdējās minūtes kabeļtelevīzijas kanālā vēroja terora aktā bojāgājušo tuvinieki. Kā vēsta BBC, T. Makveja pēdējo vārdu vietā atstāja dzejoli, kurā ir šādas rindas: «Esmu sava likteņa saimnieks. Esmu savas dvēseles kapteinis.«

Savukārt 1965. gada 8. martā ASV Vjetnamas dienvidos izsēdināja 3500 jūras kājnieku – pirmās ASV karaspēka daļas, kas ieradās Vjetnamā, un asiņainie kara gadi ilgi nav jāgaida. Bet 2004. gada 8. martā Irākas valdības padome parakstīja Irākas konstitūciju.

Laikā, kad mēs aktīvi savu auditoriju baidām ar kārtējiem putnu gripas atklāšanas vai saslimšanas gadījumiem, ir gluži vietā atgādināt, ka oficiāli 1918. gada 8. martā reģistrēts pirmais spāņu gripas upuris, kas pēc uzbūves bija līdzīgs putnu gripas vīrusam H5N1. Putnu gripas pandēmijas iespējamie mērogi tiek salīdzināti ar spāņu gripas upuru skaitu, un toreiz gripas epidēmijas laikā no 1918. līdz 1919. gadam mira no 50 līdz 100 miljoniem cilvēku visā pasaulē.

Secinājums? Ja tevi, dārgo lasītāj, nespēj aizkustināt sarkano tulpju un sieviešu solidaritātes diena, atceries – ir daudz citu zināmu, aizmirstu un noklusētu notikumu ne tikai šajā, bet arī turpmākajās dienās, ko pieminēt, atcerēties, zināt un svinēt. Izvēles brīvība.

Jānis Buholcs, “Neatkarīgā”
Trešdiena, 8. marts (2006) 00:02

8.marta vēsture

1857. gada 8. martā Ņujorkā uz manifestāciju sapulcējās šūšanas un apavu fabriku darbinieces. Viņas pieprasīja 10 stundu darbadienu, gaišas un sausas darba vietas un darba algu, kas būtu vienlīdzīga ar to, ko saņem vīrieši.

Tolaik sievietes strādāja 16 stundas diennaktī un par to saņēma grašus. Daudzos ASV uzņēmumos radās arodbiedrību organizācijas. 1857. gada 8. martā izveidojās vēl viena arodbiedrība – pirmo reizi par tās locekļiem kļuva sievietes. Šajā dienā Ņojorkā simtiem sieviešu piedalījās demonstrācijās, pieprasot savas tiesības.
1910. gadā Starptautiskajā sieviešu konferencē Kopenhāgenā Klāra Cetkina izteica piedāvājumu svinēt Starptautisko sieviešu dienu 8. martā, kas izskanēja kā aicinājums visām pasaules sievietēm iesaistīties cīņā par līdztiesību.
Atsaucoties uz šo aicinājumu, daudzu valstu sievietes iesaistījās cīņā pret nabadzību, par tiesībām strādāt, par mieru. 1911. gadā šie svētki pirmo reizi tika svinēti 19. martā Austrijā, Dānijā, Vācijā un Šveicē. Tad vairāk kā miljons vīriešu un sieviešu piedalījās manifestācijās. Sievietes mēģināja panākt tiesības vēlēt un ieņemt vadošos amatus.
Vēlāk to svinēja 1912. gada 12. maijā. Krievijā pirmo reizi Starptautisko sieviešu dienu atzīmēja 1913. gadā Pēterburgā. 1913. gada 2.martā Poltovas ielā sapulcējās pusotrs tūkstotis cilvēku, jo pilsētas dome atbalstīja sieviešu jautājumu izskatīšanu. Šajā tikšanās reizē tika apspriesti tādi jautājumi, kā sieviešu balsstiesības, valsts nodrošinājums māmiņām, dzīves dārdzība. Nākamajā gadā daudzās Eiropas valstīs 8. martā vai tuvākajos datumos sievietes organizēja maršu, protestējot pret karu.
1917. gada pēdējā februāra svētdienā Krievijas sievietes izgāja ielās ar lozungu “Maizi un mieru”. Pēc četrām dienām imperators Nikolajs II atkāpās no valsts galvas posteņa; pagaidu valdība garantēja sievietēm tiesības vēlēt. Šī vēsturiskā diena bija 23. februārī pēc Juliāna kalendāra, kas tajā laikā tika lietots Krievijā un 8. martā pēc Gregoriāņu kalendāra.
Starptautiskā sieviešu diena – 8. marts – kļuva par valsts svētkiem pirmajos Padomju varas gados. No 1965. gada tā kļuva par brīvdienu. Pastāvēja arī šīs dienas svētku rituāls. Šajā dienā svinīgu pasākumu ietvaros valsts atskaitījās sabiedrības priekšā par valsts politikas realizāciju attiecībā uz sievietēm. Pakāpeniski Starptautiskā sieviešu diena valstī zaudēja savu politisko nokrāsu.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 8. marts palika Krievijas Federācijas valsts svētku sarakstā. Starptautiskā sieviešu diena tiek svinēta arī citās valstīs: Azerbaidžānā, Gruzijā, Kazahstānā, Kirgīzijā, Moldāvijā, Tadžikistānā, Turkmēnijā, Ukrainā, Baltkrievijā, bet Uzbekistānā to svin kā Mātes dienu; Armēnijā to svin 7. aprīlī kā Mātes un Skaistuma dienu.

Rādās 8.marts ir diezgan saslāņojušos svētku datums. Katram ir dota iespēja izvēlēties, vai šī diena kaut kādā veidā saistāma ar viņu pašu, bet kamēr vēsturnieki strīdās, mēs katrs spējam priecāties par saņemtu un dāvāru pavasara smaidu, vai to pavada vai nepavada ziedu pušķis:)). Tāpēc vēlu Jums visiem pavasarīgus sveicienus un drīzāku strazdu atgriezšanos.:))

Vīriešu diena – 23.februāris

Savulaik tās tika uztvertas gandrīz par vienu svētku divām pusītēm, sievišķo un vīrišķo – 8. marts un 23. februāris. Tagad Latvijā katru gadu kāds deputāts kāpj tribīnē aizstāvēt pirmās pusītes tiesības, bet par otro – kādreizējo Vīriešu dienu – neviens vairs pat neieminas.

Protams, galvenais iemesls, kāpēc 23. februāri Latvijā vairs nesvin, ir šo svētku politiskā pagātne, lai gan arī Sieviešu dienai taču savu zīmogu reiz uzlika vācu sociāliste Klāra Cetkina (bet Rozai Luksemburgai ar to nav nekāda sakara). Tomēr 8. marts vēl kaut kā piesedzas ar tulpītēm un citām puķītēm, kamēr 23. februāris ne ar kādu kamuflāžu nevar noslēpt savu militāro izcelsmi no padomju valsts dzimšanas haosa dzīlēm.

1918. gada sākumā jaunā Padomju Krievija bija tikai dažus mēnešus veca, bet Eiropā un arī Krievijas teritorijā pilnā sparā plosījās Pasaules karš un dažādu valstu armijas. Ķeizariskās Vācijas vadoņa Vilhelma II karaspēkam Krievija varēja likt pretī tikai sarkanās gvardes vienības, ko veidoja revolucionārie kareivji un matroži. Padomju valdība saprata, ka šie spēciņi par vājiem, un ķērās pie regulārās armijas organizēšanas – 1918. gada 15. janvārī (28. janvārī pēc jaunā stila) Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins) parakstīja dekrētu par strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas dibināšanu. Dekrētā teikts, ka armija kalpos par padomju varas atbalstu un pamatu visas tautas apbruņošanai nākotnē, lai nodrošinātu tuvojošos sociālistisko revolūciju visā Eiropā. Armija tika veidota no brīvprātīgajiem, solot tiem pilnu pansiju un vēl klāt 50 rubļus mēnesī, turklāt dekrētā bija paredzēts rūpēties arī par topošo kareivju apgādībā esošajiem ģimenes locekļiem – sievām un bērniem –, kam valsts nodrošinās “visu nepieciešamo”.

Divas versijas

29. janvārī (11. februārī) tika izdots līdzīgs dekrēts par strādnieku un zemnieku Sarkanās flotes dibināšanu, bet tas joprojām neizskaidro, kāpēc par svinību datumu turpmākajiem gadiem tika izvēlēts tieši 23. februāris. Dažādos avotos versijas ir pat divas, bet abas saistītas ar vācu armijas uzbrukumiem.

21. februārī ķeizara Vilhelma II karaspēks ieņēma Minsku, tāpēc 22. februārī padomju valdība publicēja uzsaukumu “Sociālistiskā tēvija briesmās!”. Pirmā versija vēsta, ka 23. februārī – nākamajā dienā pēc uzsaukuma publicēšanas – Petrogradā, Maskavā un citās Padomju Krievijas pilsētās sākušies stihiski mītiņi un masveidīga pieteikšanās Sarkanajā armijā, tāpēc arī šo dienu pieņēma par armijas dzimšanas dienu.

Otra versija svētku dienu saista ar pirmajām uzvarām, kuras Sarkanā armija esot izcīnījusi pie Pleskavas un Narvas, tomēr apstiprinājumu šai versijai ir maz. Pirmkārt, šīs kaujas notika vēlāk, 25. februārī un 3. martā, turklāt ar ievērojamu vācu pārsvaru; otrkārt, februāra beigu avīzes Krievijā ne 1918. gadā, ne 1919. gadā neziņoja par kādām ievērojamām Sarkanās armijas uzvarām vai to gadadienām. Ironiski komentētāji skaidro, ka par Sarkanās armijas uzvaru Ļeņins nosaucis vācu armijas neprasmi attīstīt savus panākumus pie Pleskavas un Narvas un ieņemt Petrogradu. Tomēr šo versiju spēkā uztur arī Krievijas Valsts dome, kura 1995. gada 10. februārī ar federālo likumu atņēma 23. februārim Padomju armijas un jūras kara flotes dienas nosaukumu un nodēvēja to par svinamdienu, kurā Sarkanā armija 1918. gadā uzvarējusi ķeizariskās Vācijas karaspēku (ikdienas lietošanai piešķirts vieglāk izrunājams nosaukums – Tēvzemes aizstāvja diena).

23. februāra svinēšana attīstījās pamazām – 1919. gada 23. februārī Petrogradas strādnieku un sarkanarmiešu deputātu padomes sēdē Jakovs Sverdlovs sveica klātesošos armijas gada jubilejā, bet 1922. gada 22. februāra vakarā Sarkanajā laukumā pirmoreiz notika Maskavas garnizona spēku parāde.

Lototrons un ģenerāļi

Mūsdienu Krievijā par šiem vēsturiskajiem smalkumiem vairs reti kurš interesējas, tagad šajā dienā atraisās masoviki-zateiņiki, kuriem paveras milzīgs darbalauks. Jebkurš sevi cienošs krogs piedāvā atlaides vīriešiem, “kareivīgas dāvanas, kauju ar atturību, šaušanu ar acīm un aplausu sprādzienus”, bet īpašā ēdienkartē paredz “izlūka uzkodu Paņemt mēli, zivju uzkodu Jūrnieka prieks, karsto ēdienu Artilērija, uz kauju!” vai arī rekomendē “pabarot dzimtenes aizstāvi ar firmas ēdienu – liellopu gaļu trifeļu mērcē – un pārbaudīt trifeļu brīnumaino iedarbību uz vīrieti”. Īsts pļaujas laiks tas ir veikliem darboņiem, kas tirgojas ar “oriģināliem svētku scenārijiem un idejām neparastai dāvanai”, jo 23. februārī tiek piedāvāts viss – “restorāna izvēle, striptīzs, vakara vadītājs, jahtas īre, tvaikoņa īre, noformējums ar baloniem, estrādes zvaigznes, atrakcijas un batuts, brazīliešu šovs, dresēti dzīvnieki, mikromaģija, lototrona īre, izbraukuma kazino, čigānu folklora un daudz kas cits”…

Tiesa, 23. februārī sarosās arī Krievijas armija – pagājušajā gadā, piemēram, par godu svētkiem tika paaugstināti činā 17 ģenerālleitnanti un viceadmirāļi, 38 ģenerālmajori un kontradmirāļi. Ģenerāļu skaits gan esot palicis nemainīgs – 1400 ģenerāļu uz 1 200 000 vīru lielo armiju.

Kas mums par daļu?

Latvijas teritorijā 23. februāris bija obligātie svētki visos padomju varas gados un pat vēl pirms okupācijas sākuma – jau 1939. gadā tika noslēgts PSRS un Baltijas valstu savstarpējās palīdzības līgums, tāpēc Latvijā ieradās krievu armijas vienības un tām par godu 1940. gada 23. februārī Latviešu biedrības namā tika sarīkots svinīgs akts un mielasts abu valstu augstākajai virsniecībai. Vēsturnieks Heinrihs Strods izpētījis, ka pēc “goda maltītes” PSRS vēstnieks Latvijā Derevjanskis rakstījis uz Maskavu slepenu ziņojumu, sūdzoties, ka kreisera Kirov kapteinis un vēl vairāki krievu virsnieki mielastā “stipri piedzērušies”.

Nevar noliegt, ka viegla alkohola migliņa šos svētkus apvēdījusi vienmēr, varbūt arī tāpēc pat viskreisāk noskaņotie tautas kalpi ļāvuši 23. februārim dieva mierā saplūst ar citiem pelēkajiem datumiem – citādi kalendārā sarkanas būtu jāiezīmē uzreiz divas dienas, jo kāda gan var būt strādāšana nesalāpoties. Un tā nu tikai īstu vīru sapņos paliek vīzija par Vīriešu dienu, kuras rītā vecis pamostas, izstaipās un saka: “Nu tā, vecenīt, man šodien ir svētki – atnes alu, un es atpūšos!”

Par mīlestību…

Mīlestība ir ļoti vienkārša. Mīlestība mājo ikvienā. Tai vienkārši jāļauj augt.

Lai gan mīlestības sēkla ir iesēta katrā cilvēkā, tikai daži laimīgie var priecāties par mīlestības ziediem. Tā tas ir tāpēc, ka mēs neļaujam mīlestības sēklai augt. Mēs meklējam mīlestību, bet nevēlamies to dot.

Mīlestība aug tad, kad to dāvā, nevis tad, kad to meklē.

Mūsdienās gandrīz ikviens dzīvo mīlestības trūkumā. Mīlestības aka cilvēku sirdīs izžūst. Un nav iespējama lielāka nelaime kā mīlestības trūkums, jo bez mīlestības cilvēks ir nošķirts no dzīves, – tā ir mīlestība, kas mūs savieno ar veselo. Bez mīlestības cilvēks ir vientuļš, atdalīts no esamības. Bez mīlestības cilvēkam nav saiknes ar citiem.

„Mīlestība” ir visvērtīgākais vārds cilvēku vārdnīcā. Mīlestība ir Dievs. Ceļoties augšup mīlestībā, cilvēks var ieiet apgaismotajā Dieva valstībā. Mīlestības kopšana un attīstīšana noved pie absolūtas saplūšanas ar Dievu.

Vislielākā nabadzība ir mīlestības trūkums. Cilvēks, kurš nav attīstījis spēju mīlēt, dzīvo savā privātajā ellē. Cilvēks, kurš ir mīlestības piepildīts, atrodas paradīzē. Cilvēku var salīdzināt ar burvīgu un unikālu augu, kas ir spējīgs ražot gan nektāru, gan indi. Ja cilvēks dzīvo ar naidu sirdī, viņš ievāc indes ražu; ja cilvēks dzīvo ar mīlestību sirdī, viņš ievāc ziedus, kas piepildīti ar nektāru.

Mīlestība rodas no apzināšanās, ka es neesmu viens un nošķirts, ka es esmu tas pats, kas jebkura lieta esamībā. Es esmu tevī; tu esi manī. Tā ir reliģiozitāte.

Mīlestības durvis atveras tam cilvēkam, kurš ir gatavs atlaist savu ego. Atsacīties no sava ego kāda cita dēļ – tā ir mīlestība. Atsacīties no sava ego visa dēļ – tā ir dievišķa mīlestība.

Mīlestība nav seksuāla kaisle. Tie, kuri seksu sauc par mīlestību, paliek mīlestības trūkumā. Sekss ir tikai pārejoša mīlestības manifestācija. Sekss ir daļa no dabas mehānisma, radīšanas metode. Mīlestība eksistē augstākā plānā, un, mīlestībai augot, sekss izzūd. Enerģija, kas manifestējās seksā, transformējas mīlestībā.

Mīlestība ir seksuālās enerģijas radoša attīstība. Kad mīlestība sasniedz pilnību, sekss automātiski izzūd. Brīvību no seksa nav iespējams sasniegt caur savu dziņu apspiešanu vai nomākšanu. Atbrīve no seksa iespējama tikai caur mīlestību – attīstot spēju mīlēt.

Ģimene ir pirmais solis ceļā uz absolūtu mīlestību, un absolūto nav iespējams sasniegt, ja iztrūkst ceļa sākuma. Mīlestība ir atbildīga par ģimenes eksistēšanu, un, kad par ģimenes locekļiem kļūst plašāka sabiedrība, mīlestība aug. Kad ģimene ir izaugusi tiktāl, lai iekļautu visu cilvēci, mīlestība kļūst vienota ar Dievu, un tad dzīve nozīmē dzīvot Dievā.

Piezīme: No Ošo, “The Long, The Short and the All”

Valentīna diena

Vispārējie fakti:

Svētā Valentīna dienu mēdz dēvēt par visu mīlētāju dienu.

To svin 14. februārī, tradicionāli sūtot apsveikuma kartiņas – kā mīlestības vai pieķeršanās apliecinājumu. Apsveikuma kartiņas reizēm dēvē par “Valentīniem”, un tās visbiežāk attēlo sirdis, amorus un citu simboliku, ko mēdz saistīt ar mīlestību. Uzskata, ka Svētais Valentīns ir visu mīlētāju aizbildnis jeb patrons.

Ko vēl mēs zinām par Valentīna dienu?

Katru februāri Svētā Valentīna dienā mīlētāji daudzās valstīs dāvina cits citam saldumus, ziedus un citus mīļus niekus. Kas tad ir šis noslēpumainais svētais, un kāpēc mēs vispār svinam šos svētkus?

Valentīna dienas izcelsmes vēsture, kā arī ziņas par pašu Svēto Valentīnu ir visai neskaidras un neprecīzas, tomēr mēs zinām, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.

Kas īsti ir Svētais Valentīns, un kāpēc viņš saistās ar šo seno, romantisko tradīciju? Šodien katoļu baznīca atzīst vismaz trīs svētos mocekļus, kas pazīstami ar Valentīna vārdu.

Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns bijis Senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II (m. ē. 3. gadsimts) secināja, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kam ir sieva un ģimene, viņš aizliedza jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Tas taču bija milzīgs daudzums potenciālo karotāju! Priesteris Valentīns, kas saprata šā lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanos atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu.

Citas leģendas vēsta, ka Valentīnu sodīja par mēģinājumu sarīkot kristiešu bēgšanu no romiešu cietumiem. Kā zināms, savulaik Romā kristiešus nežēlīgi vajāja un spīdzināja.

Vēl cita leģenda stāsta, ka Valentīns nosūtījis pirmo apsveikumu pats sev. Cietumā ieslodzītajam priesterim esot ļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem: “Tavs Valentīns” – frāzi, kas tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem līdz pat mūsu dienām.

Kaut arī leģendas mēdz uzskatīt par neuzticamām, tās parāda priestera Valentīna simpātisko, varonīgo un – pats galvenais – romantisko tēlu. Tas nebūs pārsteigums, ka viduslaikos, īpaši Anglijā un Francijā, Valentīns kļuva par vienu no populārākajiem svētajiem.

Arī domas par to, kāpēc Valentīna diena jāsvin tieši februārī, dalās – vieni vēsturnieki apgalvo, ka tas saistāms ar priestera Valentīna nāvi aptuveni mūsu ēras 270. gadā, citi apgalvo, ka kristīgā baznīca savulaik nolēmusi šos svētkus pasludināt tieši februārī, tā mēģinot piešķirt kristīgu garu pagāniskajam Lupercalia festivālam.

Senajā Romā februāris bija oficiālais pavasara sākums, un uzskatīja, ka tas ir šķīstīšanās laiks. Mājās veica īpašus rituālus – iztīrīja putekļus, un visās telpās izkaisīja sāli un kviešus.

Lupercalia festivāls sākās februāra idās, 15. februārī. Tie bija auglības un ražības svētki, ko svinēja par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam.

Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa Luperci biedri sapulcējās svētajā alā, kurā, kā vēstīja ticējums, vilcene jeb Lupa bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu. Priesteri vispirms ziedoja kazu, kam bija jānodrošina ražība, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Tad zēni sagrieza upurētās kazas ādu sloksnēs, iemērca tās asinīs un tad viegli pātagoja ar asiņainajām sloksnēm gan sievietes, gan labības laukus. Romiešu sievietes neesot baidījušās no šīs pieskaršanās, jo tā nodrošinājusi lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt par māti. Kā vēsta leģenda, vēlāk svētku laikā visas Romas jaunavas ievietojušas zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā. Tad katrs pilsētas neprecētais vīrs izvilcis no urnas zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Šie nejauši izvēlētie pāri itin bieži arī precējušies.

498. gadā pāvests Gelasijs pasludināja 14. februāri par Svētā Valentīna dienu. Romiešu “pāru loteriju” pasludināja par nekristīgu un aizliedza ar likumu. Vēlāk, viduslaikos, 14. februāri uzskatīja par “Putnu pārošanās dienu”, tā piešķirot Valentīna dienas idejai papildu romantiku.

Vecākais zināmais apsveikums Valentīna dienā eksistē vēl šodien – tā ir romantiska poēma, ko rakstījis Ažēnkoras kaujā gūstā kritušais un Londonas Tauerā ieslodzītais Orleānas hercogs Šarls savai sievai. 1415. gadā rakstītais apsveikums šobrīd ir apskatāms Londonā, Britu muzejā.

Anglijā Valentīna dienu svin kopš 17. gadsimta. 18. gadsimtā vidū šī tradīcija nosūtīt mazas dāvaniņas vai ar roku rakstītas zīmītes strauji izplatījās starp visu kārtu mīlētājiem un draugiem. Gadsimta beigās ar roku rakstītās zīmītes aizstāja iespiestas kartītes – tās kļuva plaši pieejamas, pateicoties drukas tehnoloģiju uzlabojumiem. Turklāt laikmetā, kad tieša jūtu izpausme tika uzskatīta par nepiedienīgu, drukāta kartīte ļāva paust jūtas, nepārkāpjot etiķeti.

Amerikā ar roku rakstītu “Valentīnu” sūtīšana aizsākās 18. gadsimta sākumā. Pirmās rūpnieciski izgatavotās Valentīna dienas kartītes Amerikā sāka tirgot Estere Houlenda 19. gadsimta 40. gadu vidū.

Pēc Amerikas Savienoto Valstu “Apsveikuma kartīšu asociācijas” datiem, katru gadu Valentīna dienā romantiski noskaņoti cilvēki nosūta 1 miljardu apsveikuma kartīšu, kas padara šos svētkus par otrajiem lielākajiem “kartīšu sūtīšanas” svētkiem gadā (Ziemassvētkos nosūta apmēram 2,6 miljardus kartīšu). Aptuveni 85% no kartītēm pērk sievietes.

Līdztekus Amerikas Savienotajām Valstīm šī tradīcija ir plaši izplatīta arī Kanādā, Meksikā, Lielbritānijā, Francijā un Austrālijā. Šie svētki vēl nav ieguvuši “oficiālu statusu” mūsu zemē, bet tas taču nevar kavēt Tevi atcerēties savus mīļos?

« Older entries